Kā dzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību — retu anomāliju: intervija ar Karīnu Šternu
Aktīva, aizrautīga, poētiska un reizē arī azartiska piedzīvojumu un pieredzes meklētāja, ar pētniecisko un analītisko prātu, kura spēj un paspēj visu, pie kā tiecas - tā ir Karīna Šterna, rakstniece un pētniece, kas uzskata, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām nebūtu risinājuma; ja tā nav, tad esam pie nepareizā avota. To kā piedzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību - retu anomāliju, nekļūt par žēluma upuri un īstenot savus sapņus, studēt, strādāt un pāri visam palikt par cilvēcīgu cilvēku, stāsta Karīna.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Karīn, pastāsti par savām šī brīža gaitām, un kāda ir - Karīna Šterna šobrīd?
Jau vairāk kā gadu strādāju pētījumu aģentūrā, esmu viena no pētījumu vadītājas asistentēm. Darbi ir dažādi, sākot ar projektam nepieciešamo materiālu sagatavošanu un beidzot ar kvalitātes pārbaudes procesieFm, bet galvenokārt viss fokusējas komunikācijā ar cilvēkiem. Papildu tam piestrādāju darbā, kas manā azotē ir jau kopš studiju laikiem, proti, reklāmu veidošana un darbs ar sociālajiem tīkliem. Kopumā iznāk tāda balansēšana starp radošo un konstruktīvo, kas savā būtībā un dvēselē es, šķiet, arī esmu. Tad, protams, vēl nelaižu garām nevienu izdevību pieteikties kādos kursos. Tūlīt smaidīšu līdz ausīm, jo tikšu pie sertifikāta no nodarbību un lekciju cikla “Maizi vai grāmatu”, kuriem veltīju sevi visu vasaru. Mana mamma un draugi jau smejas, ka esmu vampīrs, kas neguļ, jo normāls cilvēks nevar taču vienlaikus tik daudz ko darīt un paspēt, bet redz, ka var. Man vienmēr patikusi aktivitāte, būšana skrējienā. Un patiesībā visa atslēga slēpjas plānošanā, jo es tomēr godīgi atzīstos, ka, neskatoties uz šķietami nebeidzamajiem darbiem un pienākumu gūzmas, man tiešām pietiek arī laiks draugiem, biežiem un bezrūpīgiem Netflix vakariem, rakstīšanai un lasīšanai.
Pastāsti - kāda ir tava pieredze attiecībā uz invaliditāti.
Piedzimu ar plaukstu un pēdu anomālijām. Roku ziņā man nekad nav bijis disbalanss. Ar kājām nedaudz citādāk. Sākumā ārsti vispār nelika cerības uz to, ka varētu sākt staigāt, bet sāku to darīt kā visi citi, pēc viena gada vecuma. Jā, mamma stāstīja, sākumā bija braukāšana pie ārstiem, bet tas tad arī notika tikai pirmos gadus, kurus es pat neatceros. Vēlāk ārsta kabinetos uzturējos reti, arī no biežajām slimotājām nekad neesmu bijusi. Un pat tad, ja kādu reizi gribējās pietēlot un paslimot, lai neietu uz skolu, mamma nebija pārāk pakļāvīga šādām iegribām. Dzīvojām kādus trīs – trīs ar pus kilometrus no skolas, un tad atceros, pat aukstajās ziemas dienās, kad teorētiski pat tika ļauts nenākt uz skolu lielo mīnusu dēļ, es ar māsām un brāli tāpat satuntuļojošies desmit kārtās bridām pa kupenām, vēl neizšķūrētiem ceļiem, lai mācītos. Retu reizi, protams, tas šķita ļauni no mammas puses, jo manas draudzenes tādās dienās palika mājās, bet tagad atskatoties, es pat tā kā vienmēr pasmaidu un klusi nočukstu sev, cik labi, ka mana mamma bija tieši tik nelokāma. Tas ļoti rūda raksturu, man šķiet. Varbūt citādākā attieksmē es būtu izaugusi par čīkstulīgu ņuņņu. Kas attiecas uz manām anomālijām, tas nekad tā īsti nav traucējis, vismaz ne praktiskā kontekstā. Tas arī nav tik pamanāmi.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Tas ir veiksmes stāsts - vai izcīnīts ceļš uz sevis pieņemšanu?
Es zinu ļoti daudz pieredzes stāstus par ņirgāšanos, nepieņemšanu, nespēju iejusties skolā, bet tas par laimi nav mans stāsts, man šādu problēmu nebija, par ko es tiešām no visas sirds esmu pateicīga. Man vienmēr bija sajūta, ka mani mīl. Neviens neizturējās kā pret citādo, un es arī tāda nekad nejutos līdz zināmam brīdim. Tā nejušanās savā ādā man sākās pusaudžu gados. Kad jau tā no visām pusēm nāk stress, par visu ir apjukums, pārliecības trūkums un bailes, tad, protams, man arī šai laikā radās nebeidzamie jautājumi par sevi kā fizisku būtni: Kāpēc? Kāpēc tieši es esmu šāda? Bet tas nebija tāpēc, ka kāds būtu ko pateicis, tā vienkārši bija cīņa man pašai ar sevi un savu prātu. Es sāku pārāk ļoti salīdzināt sevi ar citiem. Bieži dusmojos, ka esmu tāda un šitāda, bet tai pašā laikā mans dvīņu brālis piedzimis kā visi citi. Arī māsām un abiem vecākajiem brāļiem nav nekā tāda, kā man. Arī rados un paziņu lokā nekā. Tas šķita negodīgi. Visiem paveicies, tikai ne man. Kāpēc es? Šis jautājums kļuva kā mantra pamostoties un dodoties gulēt. Un tad tās biežās asaras par visu un neko. Jā, atceros, vienu periodu tiešām bija grūti. Grūti pašai ar sevi. Ar to, ka nav atbilžu, kāpēc Visums strādā tā, kā strādā. Tu vari mēģināt iestāstīt sev, ka esi stiprs un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, tomēr vienā dienā tu vari arī sabrukt. Un man tā sabrukšana ik pa laikam nāca šo atbilžu neesamības dēļ. Ģimenē nekad neviens man arī nestāstīja un neskaidroja, kāpēc ar mani tā ir noticis. Es arī nekad nejautāju. Tas nebija tā pieņemts. Neesmu arī droša, ka kāds būtu mācējis paskaidrot. Vidusskolā pati sāku meklēt informāciju, lasīju, skatījos, sapratu, ka neesmu vienīgā ar šādu “problēmu”. Vienkārši populācijā esmu aptuveni 1 no 100 000. Tātad pasaulē ir vēl man līdzīgie, pietam diezgan daudz. (smejas) Un tā apziņa, ka tomēr izrādās – bet re, Karīn, ne tu vienīgā – man patiesībā sāka likt justies labāk, lai arī cik jocīgi kopējā kontekstā tas varbūt pašlaik izklausītos. Tad kaut kā arī tie jautājumi pārstāja rasties, un es vienkārši beidzu pati sevi grauzt. Sāku iemīlēt to, kas esmu. Galu galā - ja citi to spēj, kāpēc es pati to nevarētu? Neteiktu, ka man tas būtu pilnībā izdevies, bet es uz to eju. Tas vienkārši ir darbs ar sevi. Man vienmēr licies svarīgi atbalstīt, nevis noniecināt sevi, jo ne jau kādam citam, bet galvenokārt man pašai ar sevi būs jāsadzīvo visu mūžu. Bet šāda domāšana nerodas vienas dienas laikā. Tas, protams, nāk tikai ar laiku. Bieži vien jau vieglāk izstāstīt, kā vajadzētu, nekā to praktizēt. Nav tā, ka man visu sanāktu sev vienmēr tik labi ieskaidrot. Protams, ka nav, bet es tiešām ļoti cenšos koncentrēties uz “kailo abstrakciju” par to, kas esmu. Tas izslēdz veidolu un tuvina būtībai, radot kontekstu, nevis kompleksu.
Kāds bija ģimenes atbalsts? Vai bijis kāds, kurš novērsās, nesaprata, nocietināja sirdi pret tevi sākumā un varbūt vēlāk?
Uzaugu kuplā ģimenē ar stingriem vecākiem. Ar mammu, kas sadod pa biksēm pie pirmās pretī runāšanas vai blēņām skolā, ko man ļoti, atzīstos, patika darīt. Nebiju tas klusākais un kautrīgākais bērns. Biju tāds rebel (tulk.ang.val. - dumpinieciska). Kā brāļus un māsas, tā mani – mūs visus dresēja pēc vienas mērauklas. Tieši tāda, kāda esmu pašlaik savā personībā, kas man tīri labi patīk, tas ir tikai pateicoties tam, ka mani neviens nelika kārbiņā ar uzrakstu “īpaša pieeja”. Jāsaka, nav jau arī bijusi praktiska nepieciešamība šādā kārbiņā sēdēt, lai gan dažreiz varbūt pat gribējās. Es visu varu izdarīt. To pašu, ko cilvēki, kuriem nav šādas displāzijas rokām un kājām. Jā, vienīgi augstpapēžu kurpēs es nevarētu iekāpt un uzvilkt pirkstaiņus. (smejas) Jautājums, vai man to maz vajag? Man viens draugs smējās, ka būtībā mēs visi cilvēki esam šķībi un greizi, un kas no tā? Mēs tomēr dzīvojam laikmetā ar tik lielu piedāvājumu un iespējām… Neuzvilksi rokās pirkstaiņus, uzvilksi dūraiņus! Man patīk domāt, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām nebūtu risinājuma. Ja nav risinājuma, drīzāk stāvi pie nepareizā avota.
Pastāsti, kāds ir bijis tavs ceļš - iegūstot izglītību? Kā nolēmi studēt un kāpēc?
Kad biju maza, mammai vispār nāca piedāvājumi likt mani kaut kādās īpašās skolās, lai tiktu nodrošinātas rehabilitēšanās iespējas un kaut kas tamlīdzīgs. Neviens jau arī nezināja, kā labāk rīkoties, kā es spēšu pielāgoties, kas īsti notiks vai kaut kas progresēs vai nē. Vislielākā sāpe jau ir tajā, ka ārsti neredz to, ko redz un jūt mammas. Es domāju, jebkuru mammu gadījumā, kad piedzimst īpašāks bērns. Šeit ir runa par diviem jēdzieniem – atlaišanu un atbrīvošanos. Un, manuprāt, mana mamma labi zināja atšķirību. Var jau aizsūtīt tālu prom no mājām, no brāļiem un māsām, tādā veidā iespējams atvieglojot dzīvi gan ģimenei, gan man, bet var arī atstāt un ļauties plūdumam un izaicinājumiem šeit pat. Mamma izvēlējās atlaišanu un to, ka notiks tas, kā ir jānotiek. Tas ir, es iešu uz skolu un pati cīnīšos par savu vietu tajā. Mamma stingri palika pie sava, ka es mācīšos turpat, kur brālis – vietējā ciemata skolā un punkts, nekādu īpašo skolu. Es priecājos, ka mamma tā izlēma, lai gan joprojām manā acu priekšā ir tie kārdinošie bukleti ar baseiniem, bumbām un ko tik vēl ne. Man pašai toreiz tas šķita kā aicinājums uz paradīzi. Bet es nesūdzos, jebkurā gadījumā viss notika tikai par labu man. Man ļoti paveicās ar skolu un klasesbiedriem. Mācījos kopā ar brāli vienā klasē deviņus gadus. Vēlāk mūsu ceļi šķīrās, kad es aizgāju uz pilsētas vidusskolu, bet viņš uz tehnikumu. Kā pamatskolā, tā arī vidusskolā biju teicamniece. Braukāju uz konkursiem, olimpiādēm. Es jutu, ka skolotāji vienmēr tic manām spējām vairāk nekā es pati. Vidusskolas pēdējos gados, atzīstos, sāku palaisties, jo pirmie randiņi, pirmās mīlestības, citas prioritātes. Tad arī pēkšņi apjuku, ko pēc tam? Ko tālāk? Ko es īsti gribu? Mēģināju “atrast sevi”. Meklēju skolas, programmas, kurās varētu iestāsties, un tā kaut kā arī nonācu līdz Rīgas Stradiņa universitātei. Dažreiz to vienkārši iekšēji jūt, kur vajag doties un ko darīt. Un es to jutu, kolīdz iegāju Stradiņa telpās.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Kādu izglītību ieguvi?
Esmu multimediju komunikācijas absolvente. Man ir akadēmiskais sociālo zinātņu grāds komunikācijas zinātnē. Es zinu, ka ar to nepietiek. Esmu jau prātojusi par tālākajām karjeras iespējām, bet pašlaik gan ļaujos klusēšanas principam. Jo mazāk cilvēku zina – jo lielāka iespēja, ka izdosies.
Vai saskāries ar grūtībām studiju procesā?
Man lielākās grūtības bija atrast balansu starp privāto un skolas dzīvi. Likās, ka darbu ir pārspīlēti daudz. Stress bija liels un negulētas naktis kļuva par ikdienu, bet es ātri adaptējos jaunai videi. Pie visa pierod un pielāgojas. Tas ir tāpat kā mācīties deviņus gadus kopā ar brāli vienā klasē. Tas bija grūti un reizē viegli. Tas ir tāds pretstata jautājums par visu šai dzīvē. Kur ir grūtības, turpat blakus noteikti ir arī kāda viegla “debesmanna”. Viss arī atkarīgs no kuras puses skatās. Tas arī ir jautājums par uztveri.
Kā tu vērtē šobrīd esošo izglītības sistēmu, atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti studiju procesā?
Atbalsts, manuprāt, ir ļoti liels. Galvenais, lai cilvēkā pašā ir darītājs. Man varbūt uz šo arī ir nedaudz netipiskāks skatījums, jo es nekad neesmu gājusi uz skolām vai darba intervijām, domājot, ka teorētiski man ir invaliditāte un jautājusi sev, kas nu tagad būs? Es eju ar domu, ka neviens to nepamanīs, ja pati to necentrēšu. Un to es arī parasti daru. Es par to nerunāju un nesaku. Ja es tā darītu, par ko tas liecinātu? To, ka man vajadzīga īpašā kārbiņa? Bet man nav. Tas pats arī attiecas iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem. Es neiepazīstos, stāstot, ka esmu piedzimusi tāda un šitāda. Ar to nevar aplipināt. Man neviens nav jābrīdina. Ja man pajautā, tad es arī pastāstu un iedziļinos. Tas nav pasaules noslēpums un esmu jau pārdzīvojusi tos laikus, kad man par to būtu grūti runāt. Ikdienā es par to vispār pat nedomāju.
Kādu ietekmi uz tavu dzīvi ir atstājusi - izglītības iegūšana?
Tas mani ir pilnveidojis. Kaut arī nenoliegšu, ka multimediju programma ir saucamais “viss un nekas”, tomēr tas iedod kaut kādu stabilu kopējo pamatu. Manuprāt, no jeb kā var paņemt kaut ko, ja vien ņēmējs zina, ar kādu instrumentu to “zupu” ēst. Studiju laiks man ir iemācījis arī izteikties. Un, protams, kontakti. Jauni cilvēki. Daži studiju laikā iepazītie cilvēki joprojām man ir tuvi draugi, un pasniedzēji dažreiz laiko manas feisbuka bildes. Nu, ziniet, vispār ir patīkami.
Kāda tavuprāt ir darba tirgus pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti?
Domāju, ka piedāvājums ir. Nav jau arī svarīgi, vai “cilvēks” vai “cilvēks ar invaliditāti”. Abos gadījumos pirmām kārtām ir cilvēks. Un ja šis cilvēks ir gatavs darīt, tad es ticu, ka ar to pietiek un pieejamības jautājumos nevajadzētu būt problēmām. Ir jāmeklē iespējas un caurumiņi, kuros sevi ielikt kā ielāpu. Un to caurumiņu patiesībā ir ļoti daudz. Esmu ievērojusi, ka nereti cilvēkiem ar invaliditāti pašiem patīk fokusēties nevis uz sociālo, bet medicīnisko aspektu, sevi nostādot kā slimību. Daudziem patīk upura loma. Un ja šāds upuris aiziet uz darba interviju, tad ir tikai loģiski, ka nereti darba devējs nobīstas un nezina, ko darīt. Viņš sāk savā prātā domāt, vai viņam vispār ir šī īpašā kārbiņa, kurā atnācējs pats sevi ir ielicis. Tā nevajag darīt. Es saprotu, ka katrs cilvēka ar invaliditāti gadījums ir īpašs un tomēr neatkarīgi no tā, prioritāri sevi ir jāvirza kā vērtību, jāsaprot pašam, kas ir tas, ko es varu. Jāpasniedz sevi kā darītāju. Attiecīgi tikai pēc tam seko tas, ko nevaru. Un tad tiek meklēti abpusēji veiksmīgi risinājumi. Šeit gan arī ir dažādas puses, no kurām skatīties. Atkal, ja tas ir jautājums par vides pieejamību, tad saprotams, ka cilvēka ar invaliditāti, piemēram, cilvēka ratiņkrēslā uzdevums nav pielāgoties apkārtējai videi, lai iekļautos. Ja šis cilvēks nevar iekļūt kādā telpā tāpēc, ka tur ir vairāki pakāpieni, vainīgs ir nevis šis cilvēks, bet trepes. Un tad tas ir ļoti svarīgs jautājums par pieejamību. Lēnām, bet viss tomēr mainās uz pozitīvo pusi, man šķiet, kaut vai ja skatās tīri salīdzinoši, kā bija pirms gadiem un kā ir tagad. Darba tirgū šis aspekts tiek ņemts vērā un iespējas meklētas. Mani ļoti iepriecināja 2019.gada ziņa par RB Cafe atklāšanu, tādējādi intergrējot cilvēkus ar invaliditāti darba tirgū. Lai labas lietas notiktu, ir vienkārši vajadzīgi vairāk šādi pozitīvie piemēri, jo piemērs rada piemēru. Tas pats attiecas arī uz medijiem. Jo lielāka kvalitāte būs tajā, kā šīs tēmas tiek atspoguļotas, jo uz lielākām un pozitīvākām pārmaiņām varam cerēt. Studiju laikā veicu interesantu pētījumu par invaliditātes atspoguļojumu paralimpisko spēļu kontekstā, kurā atklāju, kā mediji īsteno stereotipus. Tas ir, visbiežāk sastopamais “supercrip” attēlojums, veicinot uzskatus, ka cilvēks ar invaliditāti ir kaut kāda pārcilvēciska būtne. Varu pastāstīt piemēru. Žurnālists saka: “Ak, tik fantastiski… Jūs esat akls, bet varat noskriet šo maratonu. Vai nebija grūti?”, uz ko sportists atbild, ka ar viņa kājām viss ir kārtībā, problēma ir viņa redzē. Nu, lūk. Un šādu piemēru mediju vidē tiešām ir daudz. Un ja šāda apbrīna tiek kultivēta, tad nav ko brīnīties, ka cilvēkiem ar invaliditāti tiek piešķirta kaut kāda īpašā attieksme un nereti viņi paši arī to sagaida. Tāpēc arī par sevi runājot, es nezināju, vai šai intervijai piekrist. Ne tikai tāpēc, ka man nav īpašās pieredzes par cīņu un iekļaušanās mēģinājumiem, bet arī tāpēc, ka es neuzskatu, ka man jākalpo kā kaut kam, ko vajadzētu apbrīnot. Esmu pavisam parasta meitene.
Kāda ir tava pieredze strādājot darba tirgū?
Pamatdarbs, kurā pašlaik strādāju, ir mana pirmā pilnas slodzes darba vieta. Nokļuvu šeit uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas. Pēc izlaiduma atļāvos vēl divus mēnešus atpūsties, vasaras beigās aktīvi sākot skatīties sludinājumus un meklējot iespējas. Tā kaut kā arī nonācu līdz vietai, kurā pašlaik atrodos. Aizgāju uz interviju, tās pašas dienas laikā man piezvanīja un teica, ka esmu pieņemta. Pieredze tikai tā labākā.
Kādi šobrīd tavā dzīvē ir aktuālākie izaicinājumi, strādājot jomā, kurā šobrīd esi?
Es drīzāk domāju, kas attiecas uz mani, es biežāk saskaros ar izaicinājumiem personīgajā līmenī. Kāpēc es daru tieši šo? Vai tas ir tas, ko man vajadzētu? Ko pēc tam? Kur ir nākamais pakāpiens? Kas tālāk? Šķiet, es esmu tādos nepārtrauktos sevis meklējumos, kas ir tas, ko tieši savā dzīvē vēlos darīt, kur būt. Man patīk pašreizējie darbi, kuros esmu un ko daru, bet man nepatīk doma par to, ka tas arī varētu būt viss. Es savu dzīvi dalu tādos mazos mērķīšos. Es tieku līdz kaut kam vienam un tad man ir nepieciešams iet tālāk. Ja tālāk nekā nav, tad es sāku šaustīt sevi ar eksistenciāliem jautājumiem par dzīves jēgu. Man nepatīk komforts, lai arī cik savādi tas izklausītos. Man nepatīk miers un sajūta, ka sēžu zīda palagos, viss ir labi, man ar to pietiek. Man gribas būt drošai, ka par šo zīda palagu tālāk ir vēl kaut kas labāks. Man patīk tā bezgalības sajūta, ka ir vēl kaut kas un vēl kaut kas.
Kā tu vērtē - kā izglītības iegūšana var veicināt cilvēka ar invaliditāti karjeras izaugsmi?
Izglītība nostiprina cilvēku. Es pat teiktu, izveido cilvēku. Jo vairāk cilvēks mācās, jo pašpietiekamāks viņš kļūst. Un jo lielāka pašpietiekamība, jo lielāka mīlestība pašam pret sevi. Un kad cilvēks mīl sevi, arī apkārtējie viņu grib mīlēt un būt viņa tuvumā.
Kā tu iedrošinātu cilvēku ar invaliditāti - uzdrošināties studēt un būvēt savu karjeru, dzīvi kopumā?
Esiet darītāji, nevis cietēji! Tik vienkārši. Manā pieredzē tiešām ir gadījies redzēt un sastapt daudzus tādus cilvēkus, kas savu invaliditāti nes kā karogu, lepojas un gaida, kad viņiem par to kaut ko iedos. Tā, it kā invaliditāte būtu viņu pievienotā vērtība, lai kaut ko sarunātu, iegūtu, izspiestu, lai dabūtu kādu atlaidīti un žēlošanu. Es nerunāju par visiem, visi nav tādi, es zinu, bet tomēr joprojām liela daļa. Cilvēkiem ir jāmācās, jāmeklē iespējas pilnveidoties, neko negaidot no zila gaisa. Man šķiet, lielākā problēma varētu būt arī tā, ka pašam grūti sev ieskaidrot, ka tu vari, tu māki, tev sanāks. Ir vienkārši jāmēģina atmosties garīgi, aptvert iespējas, novērtēt savu individualitāti, piešķirot tai efektu, nevis defektu, un tad jau viss notiks.