Aktivitāšu diena "Satiec savu nākotni" - jauniešiem ar invaliditāti un uzņēmējiem, kuri meklē darbiniekus
Atskats uz pērnā gada, 16. septembra aktivitāšu dienu "Satiec savu nākotni", kas norisinājās no plkst. 16:00-19:00 "Koka Rīga" telpās Krāsotāju ielā, Rīgā. Jaunieši ar invaliditāti varēja piedalīties aktivitāšu dienas meistarklasēs un sastapt savu darba devēju. Pasākumu organizēja sociālais uzņēmums SIA "Ligero".
Vairāk nekā 15 uzņēmēji no Rīgas un Pierīgas savos stendos aicināja jauniešus izmēģināt roku dažādās profesijās, lai iepazīstinātu ar sava uzņēmuma darba ikdienu un veicamajiem pienākumiem. Apmeklētāji varēja jau uzreiz iepazīt savu potenciālo darba devēju, instrumentus un darba ikdienu: drošs darbs augstumā, meistarklase ar pacēlāju, dažādu celtniecības instrumentu pielietojumi, praktiskie uzdevumi skrūvējot, mērot, savienojot, pulksteņu darbnīca, kur izveidot sev sienas pulksteni no pulksteņu sagatavēm, pagalmā varēs iemācīties zāles pļaušanu ar radio vadāmo zāles pļāvēju "Spider", pagalmā bija iespējams pielikt savu roku augu dobju stādīšanā un iepazīties ar dažādiem augiem, to īpašībām, augu nosaukumiem, kā arī pēc dotā dobes plāna atrast īsto augu un iestādīt to dobē. Jaunieši, kuri meklēja savu īsto nākotnes aicinājumu varēja ieskatīties ainavu arhitektu un dārznieku ikdienas darbos. Vēl programmā bija uzņēmējs, kas piedāvā darbu ugunsdrošības uzņēmumā, un apmeklētāji varēja iepazīties ar automātiskās ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas vadības iekārtu. Piedalījās arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, šokolādes ražotājs, kā arī varēja iepazīties ar vizāžistu un stilistu ikdienu, tai skaitā iepazīt klatienē dīdžeja darbu un aprīkojumu.
Bet, ja kāds jaunietis sapņoja par iespēju strādāt par šuvēju, piegriezēju vai modelēt nākotnes modes kliedzienus apģērba šūšanas jomā, tad mēs, uzņēmums OWA, piedāvājām ielūkoties savas jomas profesijās un ikdienas darbu "aizkulisēs". Kā iepazīšanās uzdevumu mēs interesentiem deviem iespēju piegriezt jau apdrukātas dizaina sejas maskas, nelielas sacensības formātā, piedāvājot uz ātrumu un precizitāti piegriezt vienu sejas masku. Labāko rezultātu īpašniekus - apbalvojām ar OWA aksesuāriem.
Gleznu izstāde "Sajūtu gleznas", mākslinieka profesijas popularizēšanai
Iepriekšējā gadā, no 17.decembra līdz mēneša beigām t/c Dominā mēs rīkojām izstādi "Sajūtu glesnas", kā darbus bija radījuši talantīgi cilvēki ar invaliditāti. Katrs mākslinieks savu ceļu mākslā izdzīvo atšķirīgi, taču vienojošais ir aizrautība radīt un izpaust savu pasaules redzējumu krāsās, kas piedzīvotas ar savu iekšupvērto maņu pasauli, kas spēj aizraut arī citus. Mākslinieku vēstījums balstās uz spēju apliecināt, ka māksla var būt pieejama ikvienam, neatkarīgi no katra individuālajām spēju atšķirībām un arī iespējām to piedzīvot vai radīt. Katrs no izstādes māksliniekiem iedrošina ieraudzīt par prioritāru cilvēku nevis atšķirības vai ierobežojumus, kas iedala “mēs” un “viņi”, tādēļ, lai arī lauztu iesakņoto stereotipu par šķietami ierasto “saņēmēja” lomu cilvēkiem ar invaliditāti, izstādes mākslinieki atklāj dažādas perspektīvas par savu redzējumu kā transformēt šo pasīvo lomu - aktīvajā, kurā katram ir iespēja būt tādam, kāds viņš ir - mākslas un satura radītājam. Tajā skaitā mākslinieki pauž iedrošinājumu ielūkoties mākslinieka kā profesionāļa stāstā, ļaujot apsvērt mākslinieka kā profesijas izvēli. Turklāt interesentiem bija iespēja sazināties ar māksliniekiem individuāli un apsvērt gleznu iegādi, vai nokomunicēt interesējošos jautājumus arī attiecībā uz profesionālām iemaņām, izglītības nozīmi un aroda perspektīvu.
Paldies četriem lieliskiem māksliniekiem: Verai Bondarei, Mārim Dzelzskalnam, Pēterim Čivlim un Edgaram Celmiņam. Paldies T/C Domina Shopping par iespēju izstādīt izstādi!
Vienotas, bet tik atšķirīgas. Stiprās mammas Ludmilas stāsts par dvīnēm ar invaliditāti
Ludmila ir Anastasijas un Aleksandras mamma, kura 20 gadu vecumā kļuva par mammu. Divdesmit astotajā grūtniecības nedēļā Ludmilai notika priekšlaicīgas dzemdības, kas atstāja nedzēšamas veselības sekas abu meitu dzīvēs - katrai savas. Kopš meitu dzimšanas ģimenei nācās pieņemt izaicinājumu piedzīvot dzīvē - invaliditātes iezīmi. Pēc dzemdībām abas Ludmilas meitas pavadīja trīs mēnešus Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas priekšlaicīgi dzimušo bērnu nodaļā, kur tika veiktas meiteņu veselības stāvokļa izpētes, kā arī pirmās operācijas. Meitenes no slimnīcas tika izrakstītas jau ar izteiktiem traucējumiem - vienai ir vājredzība, un otrai - dzirdes traucējumi. Anastasijai redze pasliktinājās neveiksmīgas operācijas rezultātā, vēlāk attīstoties jau līdz glaukomas stadijai vienai acij. Līdz ar to redzes centrs tika nobīdīts sāņus, atņemot iespēju acij pilnvērtīgi fokusēties. Ņemot vērā arī traumētu redzes tīkleni un acs nervu, meitenei šie traucējumi rezultējās vizuāli nefiksētā acu šķielēšanā. Meitene piedzīvoja deviņas acu operācijas Sanktpēterburgā.
“Bez cīņas nav uzvaras.” Latvijā vienīgā tiesnese ratiņkrēslā
Lolita Andersone
ir vienīgā tiesnese Latvijā, kura piedzīvo dzīvi ratiņkrēslā,
īstenojot savus sapņus, ģimenes dzīvi un apliecinot ar savu piemēru
to vērtību, kādu izvēlēties piešķirt katrai dienai, par spīti
izaicinājumiem. Apņēmīgā sieviete iepriekš kā juriste strādājusi
Valsts Tiesībsarga birojā, bijusi Invalīdu biedrības Centra rajona
priekšsēdētāja, bet kopš 2004. gada Lolitas darba vieta ir
Administratīvā rajona tiesa.
Pastāsti par bērnību. Vai tu par savu veselības stāvokli uzzināji jau mazotnē?
Stāsts sākās ar to, ka man 7 gadu vecumā sākās parādīties kādas dīvainas gaitas pazīmes, jo vēl tad es staigāju ar kājām. Tad mamma mani sāka vadāt pie ārstiem. Praktiski uzreiz konstatēja man esošo diagnozi. Mammai uzreiz arī izklāstīja to, ar ko tas viss var beigties. Mamma neticēja, bet es kā mazs bērns vēl sākumā neuztvēru šo informāciju un prognozes. Pirmajos gados pēc diagnozes noteikšanas bija ļoti intensīvs ārstu apmeklējumu maratons, jo tiešām neticējās ne vienam no mūsu ģimenes, īpaši tas fakts, ka šī diagnoze ir samērā reti sastopama, un ka nevienam radu rakstos nav šādas veselības pazīmes bijušas. Katru gadu mans veselība palika arvien sliktāka. Vēl esot bērnam un man piedzīvojot neskaitāmās ārstēšanas, bija jūtama tomēr vēl cerība, ka izdosies pilnībā izārstēties, ka tas viss apstāsies. Taču pusaudžu gados sāku apzināties un saprast, ka tomēr to, ko ārsti ir prognozējuši - tas arī notiks. Pusaudžu gados es vairs patstāvīgi nevarēju pastaigāt; tas bija ļoti grūti. Divpadsmit gados es varēju tikai ar kāda palīdzību pārvietoties ārpus mājām. Līdz ar to tajā laika posmā sāku apzināties, ka jāsāk domāt par nākotni, un to, ko es varētu savā dzīvē darīt, lai nepaliktu uz gultas. Lai es varu turpināt savu dzīvi, jau apzinoties savu diagnozi un visas izrietējošās sekas.
Tavi vecāki, mamma - zināja pie kādiem ārstiem doties, kur tieši jāmeklē palīdzība? Vai tas balstījās uz pašiniciatīvu un spēju orientēties pieejamā informācijā un nokomunicēt vajadzības?
Jau tajā laikā ārsti bija zinoši un paši uzreiz noorientējās, ko darīt un kāda tieši ir šī diagnoze - neārstējama. Viņi teica: “Paliks arvien sliktāk. Paliks uz ratiem. Mirt - nemirs, bet ir jārēķinās ar diagnozes sekām”. Tad jau neatkarības laikos ārsti teica, ka tomēr ar šādu diagnozi ilgi nedzīvo, bet skaidrs, ka tie bija pieņēmumi. Šī slimība nav nekādā veidā ārstējama, tikai uzturama, lai tā vēl straujāk neprogresē. Turpretī veselības uzturēšana jau arī balstās pamatā tikai uz masāžām un vingrošanām, kā arī vitamīnu lietošanu. Specifiska ārstēšana nav paredzēta, lai varētu apturēt slimības gaitu, jo tas nav iespējams. Savā gadījumā varu teikt droši, ka gan ar intensīvām veselības uzterēšanas aktivitātēm, gan bez - jeb neko nedarot, tik un tā palika tikai sliktāk. Pirmajos gados, kad bijām vēl padomju laikā, mamma mani veda divas reizes gadā iz slimnīcu, iziet intensīvo ārstēšanos mēneša garumā. Tajā laikā vispār bērnus, kad atveda uz slimnīcu, tad pavadoņi, mammas u.c. tuvinieki vispār nevarēja būt klātesoši. Tas līdzinājās bērnu mēneša “ieslodzījumam”. Pēc savām sajūtām, varu teikt, ka es biju izgājusi ārā “slimāka” nekā ienācu. Taču man to nācās piedzīvot piecus gadus pēc kārtas; vēlāk gan vairs neturpinot, jo rezultātu vispār nevarēja sagaidīt. Pat dažādas zīlnieces un vārdotājas izmēģinājām.. tie visi bija ne rezultatīvi mēģinājumi.
“Man teica, ka es būšu nekas,” - Baiba Baikovska
Sieviete, lektore, mentore, “Spēju Kustības” dibinātāja, invaliditātes aktīviste, kafijas un sarkanās krāsas cienītāja, un ticības piemērs - tāda ir Baiba Baikovska, kuru ikdienā blakus uzticīgi pavada gudrs un atjautīgs suns-asistents ar misijiu - Elfa. Abas, lai kur arī dotos - rada smaidu un iedrošina ikvienu raudzīties uz dzīvi kā vērtīgu dāvanu, traucoties cauri izaicinājumiem pretī uzvarai. Baiba pārvietojas ar elektrisko ratiņkrēslu, taču sevis pieņemšana ticībā un līdzcilvēku atbalstā - veidojuši fundamentālu pārliecību par to, ka piedzīvot jēgpilnu dzīvi var ikviens.
Baiba, šī nav pirmā reize, kad dalīsies ar savu stāstu, taču
pastāsti kā tu izdzīvo šo laiku, kad ikvienam no mums šajā laikā ir
dažādi izaicinājumi un arī piedzīvojumi? Kādi ir
tavējie?
Es pašlaik vadu biedrības “Agape Latvija” apakšnozares - “Spēju kustību” un līdzdarbojos organizācijā “Agape Eiropa”. Vadu vieslekcijas Rīgas Stradiņa universitātē un tur, kur tieku uzaicināta kā lektore, semināru vadītāja, eksperte. Viennozīmīgi laiks nav vienkāršs, ir daudzi izaicinājumi, kuriem jātiek pāri, bet svarīgi tajā iegūt ko noderīgu, bagātinošu un pamācošu, turklāt neaizmirstot par sevi kā cilvēku, personību, un savām vajadzībām.
Kāds ir bijis tavs ceļš, kopš esi saņēmusi dzīvē apliecinājumu - piedzīvot dzīvi ar invaliditāti?
Ļoti spilgti atceros, kā mamma jau kopš pusaudža gadiem man stāstīja, ka citi viņai esot teikuši, ka no manis nekas neiznāks, ka mani nav vērts vest uz skolu, lai es tikai paklausītos, ko tur stāsta. Jau pašā sākumā, pēc slimības 1,5 gada vecumā, vecākiem piedāvāja no manis atteikties, jo nekas labs no manis neiznākšot. Taču mani vecāki bija drosmīgi un no manis neatteicās. Par to es viņiem esmu un būšu vienmēr ļoti pateicīga!
Arī skolā daudzi teica, ka es būšu nekas. Īpaši atceros puiku no pamatskolas, kurš smējās par manu izskatu un gaitu, arī par ratiņkrēslu. Viņa dēļ bija dienas, kad es negribēju iet uz skolu. Mācīties man patika, bet izsmieklu bija grūti izturēt, lai gan mājās vecākiem, un laikam arī sev, iestāstīju, ka esmu stipra un tam nav nozīmes. Bet tam bija nozīme. Sajūta, ka es nebūšu nekas, tikai pastiprinājās. Pēc pamatskolas mēs pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā. Pabeidzu vidusskolu, iestājos universitātē. Mācījos labi. Tā es un mani vecāki gribējām pierādīt pasaulei, ka es varu studēt arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ka esmu tāda pati, kā citi. Tomēr sajūta, ka es nebūšu nekas nepazuda. Viens no iemesliem, kādēļ studēju bija, jo es vēlējos šo sajūtu nomākt un pierādīt pasaulei, ka es to varu.
Kā dzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību — retu anomāliju: intervija ar Karīnu Šternu
Aktīva, aizrautīga, poētiska un reizē arī azartiska piedzīvojumu un
pieredzes meklētāja, ar pētniecisko un analītisko prātu, kura spēj
un paspēj visu, pie kā tiecas - tā ir Karīna Šterna, rakstniece un
pētniece, kas uzskata, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām
nebūtu risinājuma; ja tā nav, tad esam pie nepareizā avota. To kā
piedzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību - retu
anomāliju, nekļūt par žēluma
upuri
un īstenot savus sapņus, studēt, strādāt un pāri visam palikt par
cilvēcīgu cilvēku, stāsta Karīna.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Karīn, pastāsti par savām šī brīža gaitām, un kāda ir - Karīna Šterna šobrīd?
Jau vairāk kā gadu strādāju pētījumu aģentūrā, esmu viena no pētījumu vadītājas asistentēm. Darbi ir dažādi, sākot ar projektam nepieciešamo materiālu sagatavošanu un beidzot ar kvalitātes pārbaudes procesieFm, bet galvenokārt viss fokusējas komunikācijā ar cilvēkiem. Papildu tam piestrādāju darbā, kas manā azotē ir jau kopš studiju laikiem, proti, reklāmu veidošana un darbs ar sociālajiem tīkliem. Kopumā iznāk tāda balansēšana starp radošo un konstruktīvo, kas savā būtībā un dvēselē es, šķiet, arī esmu. Tad, protams, vēl nelaižu garām nevienu izdevību pieteikties kādos kursos. Tūlīt smaidīšu līdz ausīm, jo tikšu pie sertifikāta no nodarbību un lekciju cikla “Maizi vai grāmatu”, kuriem veltīju sevi visu vasaru. Mana mamma un draugi jau smejas, ka esmu vampīrs, kas neguļ, jo normāls cilvēks nevar taču vienlaikus tik daudz ko darīt un paspēt, bet redz, ka var. Man vienmēr patikusi aktivitāte, būšana skrējienā. Un patiesībā visa atslēga slēpjas plānošanā, jo es tomēr godīgi atzīstos, ka, neskatoties uz šķietami nebeidzamajiem darbiem un pienākumu gūzmas, man tiešām pietiek arī laiks draugiem, biežiem un bezrūpīgiem Netflix vakariem, rakstīšanai un lasīšanai.
Pastāsti - kāda ir tava pieredze attiecībā uz invaliditāti.
Piedzimu ar plaukstu un pēdu anomālijām. Roku ziņā man nekad nav bijis disbalanss. Ar kājām nedaudz citādāk. Sākumā ārsti vispār nelika cerības uz to, ka varētu sākt staigāt, bet sāku to darīt kā visi citi, pēc viena gada vecuma. Jā, mamma stāstīja, sākumā bija braukāšana pie ārstiem, bet tas tad arī notika tikai pirmos gadus, kurus es pat neatceros. Vēlāk ārsta kabinetos uzturējos reti, arī no biežajām slimotājām nekad neesmu bijusi. Un pat tad, ja kādu reizi gribējās pietēlot un paslimot, lai neietu uz skolu, mamma nebija pārāk pakļāvīga šādām iegribām. Dzīvojām kādus trīs – trīs ar pus kilometrus no skolas, un tad atceros, pat aukstajās ziemas dienās, kad teorētiski pat tika ļauts nenākt uz skolu lielo mīnusu dēļ, es ar māsām un brāli tāpat satuntuļojošies desmit kārtās bridām pa kupenām, vēl neizšķūrētiem ceļiem, lai mācītos. Retu reizi, protams, tas šķita ļauni no mammas puses, jo manas draudzenes tādās dienās palika mājās, bet tagad atskatoties, es pat tā kā vienmēr pasmaidu un klusi nočukstu sev, cik labi, ka mana mamma bija tieši tik nelokāma. Tas ļoti rūda raksturu, man šķiet. Varbūt citādākā attieksmē es būtu izaugusi par čīkstulīgu ņuņņu. Kas attiecas uz manām anomālijām, tas nekad tā īsti nav traucējis, vismaz ne praktiskā kontekstā. Tas arī nav tik pamanāmi.