Ludmila ir Anastasijas un Aleksandras mamma, kura 20 gadu vecumā kļuva par mammu. Divdesmit astotajā grūtniecības nedēļā Ludmilai notika priekšlaicīgas dzemdības, kas atstāja nedzēšamas veselības sekas abu meitu dzīvēs - katrai savas. Kopš meitu dzimšanas ģimenei nācās pieņemt izaicinājumu piedzīvot dzīvē - invaliditātes iezīmi. Pēc dzemdībām abas Ludmilas meitas pavadīja trīs mēnešus Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas priekšlaicīgi dzimušo bērnu nodaļā, kur tika veiktas meiteņu veselības stāvokļa izpētes, kā arī pirmās operācijas. Meitenes no slimnīcas tika izrakstītas jau ar izteiktiem traucējumiem - vienai ir vājredzība, un otrai - dzirdes traucējumi. Anastasijai redze pasliktinājās neveiksmīgas operācijas rezultātā, vēlāk attīstoties jau līdz glaukomas stadijai vienai acij. Līdz ar to redzes centrs tika nobīdīts sāņus, atņemot iespēju acij pilnvērtīgi fokusēties. Ņemot vērā arī traumētu redzes tīkleni un acs nervu, meitenei šie traucējumi rezultējās vizuāli nefiksētā acu šķielēšanā. Meitene piedzīvoja deviņas acu operācijas Sanktpēterburgā.
Ludmila stāsta, ka vēl tad, kad piedzima meitiņas, viņa tikai no draudzenes nejauši uzzināja ar kāda publicētā raksta palīdzību to, ka priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem ir stingri jāpārbauda visi maņu orgāni vēl pirms sūtīt uz kopējām pārbaudēm, jo “bērniņam dzimstot, lielā skābekļa pieplūduma dēļ var notikt divi scenāriji - vai viņš neizdzīvo, vai tam būs veselības traucējumi”, saka mamma. Proti, var notikt - priekšlaicīgi dzimušo bērnu retinopātija, kas kā diagnoze tiek noteikta slimnīcā. Taču Ludmila par to nav dzirdējusi un nebija zināšanu kā rīkoties šādos gadījumos, tādēļ, ka arī 16 gadus atpakaļ nebija pilnvērtīgi pieejama informācija. Tikai draudzenes atsūtītais raksts par šo diagnozi radīja trauksmi un apņēmību par to, lai vērstos pie ārstiem ar konkrētiem pieprasījumiem pēc pārbaudēm. Diemžēl vēlāk sākās ilgs pārbaudījumu ceļš, lai laicīgi un veiksmīgi tiktu pie speciālistiem, jo daudzkārtēji tika novilcināts laiks, stāvot rindās un gaidot vizīti ar atbilstošo speciālistu.
Ilgs ceļš līdz skaidrām atbildēm. Pastāsti kā tu meklēji palīdzību?
Šobrīd mēs jau 15 gadus izmeklējamies Dr.Solomatina acu centrā pie Dr. Aidās Macijecskas, kurai esmu neizsakāma pateicīga par lielu atbalstu. Uz doto brīdi mēs darām visu, lai uzturētu un nepasliktinātu meitas redzi, lai jau 21 gada vecumā, ņemot vērā cik ātri un progresīvi attīstās tehnoloģijas, varētu veikt nopietnu un pilnīgu acu operāciju. Tā būtu paredzēta abām acīm, jo retinopātija ir viltīga saslimšana, kas nozīmē, ka tā var arī vēlāk skart otru, šobrīd šķietami veselu, redzīgu aci.
Es pamanīju Aleksandras jau agrīnos dzirdes traucējumus laikā, kad saucot meitenes pie sevis, Anastasija pagriezās, bet Aleksandra - nē. Sākumā šķita, ka meitai spītīgs raksturs vai dienas, kad viņa īpaši neomā, taču drīz vien sapratu, ka tas nav par to stāsts. Īpaši, kad bijām aizgājušas pie LORA uz pārbaudēm, viss kļuva skaidrs. Tad apmeklējot dzirdes centru, kurā bērniem taisa dzirdes pārbaudi ar anestēziju, ārsts mums teica, ka Aleksandrai ir trešās pakāpes dzirdes traucējumi, kas nozīmē - 60% dzirdes zudums. Ārsts minēja to, ka parasti, kad bērniem ir otrā nedzirdības pakāpe, tad viņi jau vairs nerunā, taču mana meita bija runātīga. Abas šajā vecumā daudz klausījās pasakas, ko kopā lasījām, viņas savā starpā daudz komunicēja un bija zinātkāras. Patstāvīga komunikācija bija liels virzītājspēks.
Kā tev kā mātei bija iet cauri visam šim ārstēšanu maratonam abām meitām?
Kā tu redzi savu meitu nākotni?
Kā minēju, vēlos, lai viņas nākotnē ir patstāvīgas un spēj nodrošināt sev pašas pilnvērtīgu dzīvi. Es vienmēr gribēju, lai viņas iet mācīties uz vispārizglītojošo skolu, lai iegūtu labu izglītību, jo šajā gadījumā - meitenes ir patiesi gudras, apķērīgas un varošas. 12 operācijas nav ietekmējušas meiteņu atmiņu un kognitīvās spējas. Protams, ir nelielas nianses apmācību procesā, kas saistītas ar viņu traucējumu veidiem, taču tas nav pats nopietnākais šķērslis.
Vai meitenes jau bērnībā apzinājās vai sāka apzināties savas atšķirības, salīdzinot sevi ar citiem bērniem?
Jūs palīdzējāt meitām pieņemt viņu atšķirību un nelikt uzsvaru uz invaliditāti.
Šobrīd meitenes mācās 9.klasē. Vai viņas jau ir domājušas, ko vēlētos darīt nākotnē, pēc skolas beigšanas?
Cik lielā mērā meitenēm šobrīd ir nepieciešams atbalsts ikdienas gaitās?
Kā tu iedrošinātu citus vecākus, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām šajā laikā?
Lolita Andersone ir vienīgā tiesnese Latvijā, kura piedzīvo dzīvi ratiņkrēslā, īstenojot savus sapņus, ģimenes dzīvi un apliecinot ar savu piemēru to vērtību, kādu izvēlēties piešķirt katrai dienai, par spīti izaicinājumiem. Apņēmīgā sieviete iepriekš kā juriste strādājusi Valsts Tiesībsarga birojā, bijusi Invalīdu biedrības Centra rajona priekšsēdētāja, bet kopš 2004. gada Lolitas darba vieta ir Administratīvā rajona tiesa.
Pastāsti par bērnību. Vai tu par savu veselības stāvokli uzzināji jau mazotnē?
Stāsts sākās ar to, ka man 7 gadu vecumā sākās parādīties kādas dīvainas gaitas pazīmes, jo vēl tad es staigāju ar kājām. Tad mamma mani sāka vadāt pie ārstiem. Praktiski uzreiz konstatēja man esošo diagnozi. Mammai uzreiz arī izklāstīja to, ar ko tas viss var beigties. Mamma neticēja, bet es kā mazs bērns vēl sākumā neuztvēru šo informāciju un prognozes. Pirmajos gados pēc diagnozes noteikšanas bija ļoti intensīvs ārstu apmeklējumu maratons, jo tiešām neticējās ne vienam no mūsu ģimenes, īpaši tas fakts, ka šī diagnoze ir samērā reti sastopama, un ka nevienam radu rakstos nav šādas veselības pazīmes bijušas. Katru gadu mans veselība palika arvien sliktāka. Vēl esot bērnam un man piedzīvojot neskaitāmās ārstēšanas, bija jūtama tomēr vēl cerība, ka izdosies pilnībā izārstēties, ka tas viss apstāsies. Taču pusaudžu gados sāku apzināties un saprast, ka tomēr to, ko ārsti ir prognozējuši - tas arī notiks. Pusaudžu gados es vairs patstāvīgi nevarēju pastaigāt; tas bija ļoti grūti. Divpadsmit gados es varēju tikai ar kāda palīdzību pārvietoties ārpus mājām. Līdz ar to tajā laika posmā sāku apzināties, ka jāsāk domāt par nākotni, un to, ko es varētu savā dzīvē darīt, lai nepaliktu uz gultas. Lai es varu turpināt savu dzīvi, jau apzinoties savu diagnozi un visas izrietējošās sekas.
Tavi vecāki, mamma - zināja pie kādiem ārstiem doties, kur tieši jāmeklē palīdzība? Vai tas balstījās uz pašiniciatīvu un spēju orientēties pieejamā informācijā un nokomunicēt vajadzības?
Jau tajā laikā ārsti bija zinoši un paši uzreiz noorientējās, ko darīt un kāda tieši ir šī diagnoze - neārstējama. Viņi teica: “Paliks arvien sliktāk. Paliks uz ratiem. Mirt - nemirs, bet ir jārēķinās ar diagnozes sekām”. Tad jau neatkarības laikos ārsti teica, ka tomēr ar šādu diagnozi ilgi nedzīvo, bet skaidrs, ka tie bija pieņēmumi. Šī slimība nav nekādā veidā ārstējama, tikai uzturama, lai tā vēl straujāk neprogresē. Turpretī veselības uzturēšana jau arī balstās pamatā tikai uz masāžām un vingrošanām, kā arī vitamīnu lietošanu. Specifiska ārstēšana nav paredzēta, lai varētu apturēt slimības gaitu, jo tas nav iespējams. Savā gadījumā varu teikt droši, ka gan ar intensīvām veselības uzterēšanas aktivitātēm, gan bez - jeb neko nedarot, tik un tā palika tikai sliktāk. Pirmajos gados, kad bijām vēl padomju laikā, mamma mani veda divas reizes gadā iz slimnīcu, iziet intensīvo ārstēšanos mēneša garumā. Tajā laikā vispār bērnus, kad atveda uz slimnīcu, tad pavadoņi, mammas u.c. tuvinieki vispār nevarēja būt klātesoši. Tas līdzinājās bērnu mēneša “ieslodzījumam”. Pēc savām sajūtām, varu teikt, ka es biju izgājusi ārā “slimāka” nekā ienācu. Taču man to nācās piedzīvot piecus gadus pēc kārtas; vēlāk gan vairs neturpinot, jo rezultātu vispār nevarēja sagaidīt. Pat dažādas zīlnieces un vārdotājas izmēģinājām.. tie visi bija ne rezultatīvi mēģinājumi.
Tātad visa dzīve sāka mest “kūleni” no 7 gadu vecuma?
Būtībā pirmo klasi es vēl varēju pabeigt, jo varēju vēl pati pa kāpnēm izstaigāt, bet pēc sestās klāses man bija pilnībā nodrošināta mājmācība. Savukārt ratiņkrēslā es nonācu, kad man bija 21 vai 22 gadi. Kad mācījos universitātē, es jau biju pilnībā pārgājusi uz pārvietošanos ar ratiņkrēslu, taču vēl piecelties un ar palīdzību pārvarēt kādu posmu, piemēram, universitātē ejot pa trepēm kādu stāvu, es vēl varēju.
Kā notika studijas augstskolā?
Es mācījos neklātienē, tad varēja tikai divas reizes gadā braukt uz augstskolu, sesijas laikā kārtot ieskaites un eksāmenus. Savā gadījumā, es centos izplānot un sarunāt ar pasniedzējiem tā, lai varu kārtot vairākas ieskaites un eksāmenus vienā dienā, kad esmu ieradusies uz universitāti, lai samazinātu to pārvietošanās biežumu, lai mani nav tik daudz jācilā pa kāpnēm. Studijas norisinājās sekojoši - mums bija izsniegti literatūras saraksti, uzdevumi, kurus jāpilda, jāiesniedz. Viss ļoti balstījās uz pašmācīšanos, jo lekcijas kā tādas vispār nenotika neklātienes studentiem. Es pabeidzu studijas Latvijas universitātē, programmā - Tiesību zinātnes. Tas bija pielīdzināms arī maģistram, jo tad vēl nebija tāda sadalījuma, kāds ir tagad.
Vai esi pieņēmusi savu invaliditāti?
Esmu jau sen pieņēmusi, bet tad tas bijis jau apzinīgos jaunības gados, kad sapratu, ka nekas nemainīsies, un ir jādzīvo tā, kā ir. Tad sāku domāt par to, ko varu reāli paveikt. Taču viens no emocionālākiem brīžiem, ko atceros bija tā bījība iesēsties ratiņkrēslā un iziet ielās. Man šķita, ka visi novērsīsies no manis vai rādīs ar pirkstu. Brīnumainā kārtā tas nenotika. Savukārt ar profesijas izvēli bija sekojoši. Man ļoti patika detektīvi un tādi sarežģīti scenāriji. Vēlējos kļūt par izmeklētāju, tikai ar laiku sāku izprast, ka fiziski tomēr manā gadījumā tas būs neiespējami paveikt. Mani arī aizrāva jauniešu problēmu izmeklēšana, risināšana. Tajā laikā bija nepilngadīgo lietu inspektores profesija, kas arī mani ļoti uzrunāja. Taču arī tā doma man pamazām “atkrita”, bet es zināju, ka gribu studēt tiesības, lēmjot mēģināt kļūt par juristu. Man arī diplomā rakstīts - jurists. Ar šo profesiju es varēju būt jebkas - sākot no prokurora, beidzot ar inspektoru. Tad bija mana brīva izvēle, kur es tālāk turpināšu savas gaitas.
Kā ģimene atbalstīja, ceļā uz augstākās izglītības iegūšanu?
Tur gan nebija problēmu, mani vecāki mani ļoti atbalstīja un motivēja. Tētis visur izvadāja, iznēsāja. Pilnīgs atbalsts - arī no draugu puses un radiniekiem. Visi bija par to, lai nepadotos. Taču ne bez izaicinājumiem. Pat ar visu atbalstu - lai iegūtu cilvēkam ar invaliditāti izglītību bija jāpierāda sevi. Padomju savienībā formulēja to principu tā, ka “par valsts naudu mācīsies, bet strādāt nevarēs!” - un tādēļ daudz neticības cilvēku ar invaliditāti spējām. Stāsts par izaicinājumiem izglītības iegušanā saistījās pat ar ārstiem, kuri bija pret manu vēlēšanos studēt. Viņi kā reiz bija tieši tie, kuri pārliecināja par to, ka pat ja es izmācīšos, darbu tāpat nevarēšu pilnvērtīgi veikt. Līdz ar to - man nav izredžu. Lai iestātos Latvijas universitātē, man bija nepieciešams iziet ārstu komisiju, kura deva slēdzienu, ka es nevarēšu mācīties, lai gan likumiski tas nav nekur noteikts, ka cilvēks ar invaliditāti nevar iegūt augstāko izglītību. Pirmais ārsts, kurš bija pret - bija mans neirologs, kurš atteicās pat norīkot uz ārstu komisiju. Man sākumā ar viņu bija jāizcīna un jāpierāda savas tiesības, turklāt ne jau viņam lemt par manu nākotnes izaugsmi. Savukārt, kad tiku uz ārstu komisiju, sākās cīņa par savu tiesību aizstāvēšanu, ka varu strādāt mājās, un tam nav jābūt par ierobežojumu. Stāstīju, ka darba pienākumi varētu būt kaut vai tulkošana, literatūra, datu ievade utml. Darīju visu, lai izcīnītu iespēju sākt studijas, taču mazveiksmīgi. Ārstu komisija tāpat ierakstīja apliecinājumā, ka man nebūs darbspēju. Taču, kad aizgāju ar šo ārstu spriedumu uz augstskolu, man teica, ka viņi tāpat mani paņems pretī, neatkarīgi no tā, kas ir norādīts izziņā. Vaicāja vai spēšu intelektuāli tikt galā ar mācību apjomu - teicu, ka jā. Tā arī mani paņēma. Kā minēju - arī tajā laikā konstitūcijā teikts, ka diskriminācija nav pieļaujama, tādēļ viņi nedrīkstēja mani atmest diskriminējot.
Kā tu vērtē šobrīd esošo situāciju ar izglītības pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti?
Uzskatu, ka ir puslīdz pieejams, taču invaliditātes ir tik dažādas, un ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam ar invaliditāti pašam ir jānovērtē savas spējas. Tagad jau arī pandēmijas apstākļi ir veicinājuši vēl labāku pieejamību attālinātām mācībām, kuras var izmantot tie, kuri nevar studēt klātienē jebkuros apstākļos.
Kādi ir esošie izaicinājumi šobrīd tavā profesijā?
Katrs spriedums man ir izaicinājums. Domāju, ka vislielākie izaicinājumi profesionālā ziņā ir apgabala tiesā vai augstākā tiesā esot tiesnesei, bet savā vietā - es jūtos patiesi labi. Ja mēs runājam par minētām karjeras izaugsmes iespējām, kāpjot līdz augstākai tiesai, tad tur jau ir vairāku tiesnešu koloborācija. Daudzkārtējās sanāksmes, sēdes, kopīgi izskatītā lieta, kur katrs pienes savu viedokli, nostāju un zināšanas. Tieši šī daļa man pašai būtu liels izaicinājums. Man patiesi ir veiksmīgāk un labāk strādāt vienai, pieņemot lēmumus un uzņemoties atbildību. Turklāt tas dod man arī sava darba plānošanas brīvību - pati veidoju savu plānu, režīmu un uzdevumu sadali. Tā man svarīga sastāvdaļa, lai nevis izsmeltu sevi, bet piedzīvotu sabalansētu un harmonisku laiku, kurā būt produktīvai un uz rezultātu fokusētai.
Kāda bija tava pāreja no augstskolas posma uz pirmo darba pieredzi?
Kad pabeidzu augstskolu, sākās juku laiki, tad veidojās arī biedrības, koorperatīvi, organizācijas. Tad bija piedāvājums noorganizēt rajona biedrību cilvēkiem ar invaliditāti. Vēlāk arī to pati vadīju un virzīju kādus 3 gadus. Līdz paliku stāvoklī un nācās šo amatu atstāt. Kamēr bērniņš bija maziņš, un es nevarēju strādāt - sāku meklēt kādus darbus, kurus darīt no mājām. Lielas pieredzes juridiskajos jautājumos man arī dzan nebija, jo biedrībā bija dažāda spektra jautājumi jārisina, kas brīžam neattiecās uz manu iegūto zināšanu pielietojamībā. Tā es sāku strādāt mājās, darot dažādus nelielus darbus - adīju, vienā garšvielu uzņēmumā pieņēmu telefoniski pasūtījumus, kurus tālāk virzīja uz veikaliem. Vēlāk šis uzņēmums man deva iespēju pastrādāt grāmatvedības jomā. Tas arī deva vēlāk man ideju par to, ka varētu papildus iegūt izglītību šajā jomā, jo sapratu, ka arī tas var noderēt manā pilnvērtīgākā iestāšanās darba tirgū, jo ne vienmēr ar vienu konkrēto izglītību ir pietiekami. Mājās esošie darbi man palika par vienmuļu un neienesa pietiekamu ienākumu, tādēļ nolēmu lūkot kā iegūt citu darbu. Vēloties stāties SIVĀ uz grāmatvedības programmu, man bija nepieciešams sākumā nokārtot bezdarbnieka statusu, taču tur es atkal saskāros ar situāciju, kurā man saka, ka “man neesot tiesības strādāt”. Lai gan es jau vairākus gauds strādāju biedrībā un vēlāk piecus gadus uzņēmumā, kur es tamborēju bērniem cepurītes, un saņēmu oficiālu atalgojumu. Turklāt minētā garšvielu uzņēmumā man bija 10 gadu darba pieredze. Es teicu, ka man darba pieredzes netrūkst, un nedrīkst mani noraidīt invaliditātes dēļ no darba biržas. Taču VDEĀK atzinumā nebija minēts konkrēti, ka es varu strādātā, tā vietā minot, ka esmu kopjama. Tad es atkal gāju uz ārstu komisiju, lai man pievieno klāt, ka es varu strādāt. Pretī saņēmu formulējumu - drīkst strādāt pēc individuālā darba grafika. Tad atkal es agriezos NVA un mani veiksmīgi pieņēma uzskaitē, trīs gadus. Vēlāk man bija drukātā presē - avīzē DIENA intervija, kurā es paudu savu vēlmi atrast darbu un pilnvērtīgi strādāt, līdz vēlāk biju negaidīti saņēmusi darba piedāvājumu no Tiesībsarga. Tajā laikā vadītāja bija emigrante no Kanādes, un viņai nebija aizspriedumu pret cilvēkiem ar invaliditāti kāda bija mūsu sabiedrībā, līdz ar to iekļauties bija salīdzinoši viegli. Tā arī Tiesībsarga birojā biju nostrādājusi veiksmīgi septiņus gadus.
Lolita, tev ir brīnišķīga ģimene - pastāsti par to!
Man ir dēls, kurš uzauga jau apzinoties to atšķirību, kāda man ir. Viņš pilnībā adaptējās un nebija jāmēģina kā īpašā veidā audzināt viņu pieņemt citādību. To viņam dabīgi ar piemēriem no dzīves nācās pieņemt, redzot to kā mēs ar vīru kopā ejam izaicinājumiem cauri. Viņš bieži vien kontaktējās ar clvēkiem ar invaliditāti un nebija nekādu aizspriedumu viņam. Runājot tāpat arī par paziņu loku - pirms mani iepazīst, iespējams, bijis kāds apmulsums, bet tiklīdz personīgi mani iepazīst cilvēks, tad patiesībā vispār aizmirst, ka esmu ratiņkrēslā, un tas pats labākais. Taču ir tādi gadījumi, kad tāpat es jūtu to atšķirīgo skatījumu no sabiedrības puses. Tāds gadījums, kad mans dēls bija pavisam maziņš un nestaigāja, mēs ar vīru nereti braucām uz tirgu iepirkties, jo tur bija vairāk pieejams kā citos veikalos. Tad es savu mazo dēlu ņēmu klēpī uz ratiem esot, bet vīrs mani stūma. Reizēs, kad es palieku sagaidīt vīru ar iepirkumu somām, citi garāmgājēji vienkārši nāk garām un ziedo naudiņu (smejas). Vīrs atnāk un es sēžu jau ar saziedoto naudiņu. Arī tagad tā reizēm notiek, kad pastāvu kādu sagaidīt, pamanos redzēt jau kādu nākam man dodam naudiņu. Turklāt ir vēl neērtāk, kad naudiņu dod kāda omīte, kurai pašai maciņā nav ne graša palicis vairs. Jo kā smejies, uz ielas ne jau tie bagātākie dod naudu.
Kad es gaidīju Daini, savu dēlu, tad nācās piedzīvo atkal lielu pretestību no ārstiem, jo viņi bāžījās par to, vai es tiešām varēšu tikt galā ar bērnu un mana veselība kopumā ļaus viņu iznēsāt. Es spītējos un uzstāju tikai un vienīgi uz to, ka vēlos bērnu un neviens nespēs mani atrunāt. Kamēr man katrs atrunāja, es paliku pie sava. Jā, es jutu, ka nebūs viegli veselības ziņā, bet padoties nevēlējos. Vēlāk ārstu attieksme, kad es dzemdēju veselu bērniņu, bija pilnīgi cita, cieņpilna un daudz atvērtāka.
Ģimenē notika lielas pārmaiņas..
Taču ar to nebeidzās izaicinājumu pieredze. Kad dēlam Dainim bija 14 gadi, mans vīrs saslima un praktiski trīs gadus uz gultas nogulēja, vēlāk arī nomira. Šī abu vecāku aprūpe bija Daiņa atbildībā tajā laikā.. Piemēram, ka tēvam jātaisa dialīze, Dainis visu palīdzēja mājas apstākļos, kad sešos no rīta un vakarā bija jāveic šīs procedūras un jāapkopj. Tādēļ arī Dainim tie pusaudžu gadi bija gana atbildīgi un nopietni. Arī jūtu vainas sajūtu, kad atskatos atpakaļ, cik patiesībā arī maz laika sanāca veltīt dēlam, jo kad vīram bija jābūt arī slimnīcā, tad es lielāko dienas daļu strādāju un vēlāk pavadīju laiku slimnīcā ar vīru. Dēls bija iemācījies būt ļoti patstāvīgs un apzināties savas un citu vajadzības jau gana agri. Tas posms bija gan patstāvības, gan zināmā mērā pašatbildības posms, un kā jau jaunietim ir grūti bijis pašdisciplinēties skolas gaitām, taču tika galā. Arī jau pieaugušā vecumā atzīst to, ka viss, kam gāja cauri - tā tam bijis jābūt.
Ar vīru es iepazinos laikā, kad dibināju biedrību cilvēkiem ar invaliditāti. Viņam arī bija invaliditāte, kas balstījās uz asins nesarecēšanas slimību. Patiesībā viss, ko esmu dzīvē faktiski sasniegusi ir pateicoties savam vīram, jo tajā laikā viņš bija manas rokas un kājas. Man nebija kā tagad elektriskā ratiņkrēsla. Viņš bija lielākais atbalsts, es nezināju neko no saimnieciskām klapatām. Visu vienmēr viņš bija sagādājis un paveicis. Es strādāju, bet viņš bija atbildīgs par visu pārējo saimniecisko, sadzīvisko daļu. Pat nezināju cik kas maksā veikalā (smejas). Viņš mani vienmēr aizveda un atveda no darba, mājās gatavoja ēdienu, tad to atnesa man gultā, sagādāja visu vajadzīgo mūsu ģimenei. Tad, kad viņam palika slikti ar veselību, man bija jāuzņemas viņa loma un tas bija ārkārtīgi grūti man pašai.
Vīrs ir mana svētība. Agrāk vispār nevarēju iedomāties, ka man būs sava ģimene. Man vienmēr draudzenes stāstīja kā viņām iet mīlestībā un es nevarēju noticēt, ka reiz man varētu būt attiecības un laulība. Tieši invaliditātes dēļ man šķita, ka man nebūs iespējas dibināt ģimeni, taču es maldijos - esmu biju vajadzīga, un mans vīrs patiesi izvēlējās mani lielā mīlestībā, kā romānos - no pirmā acu skatiena. Kad pirmo reizi mēs iepazināmies viņš uzreiz tā arī teica - “Rēķinies ar to, ka es nekur nedošos prom..”. Un tā 20 gadus nodzīvojām kopā. Vīrs dzīvoja mūsu ģimenei un to varēja just caur visiem darbiem un atbalstu lielā mīlestībā.
Kāds ir tavs iedrošinājums citiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir jāpārvar dažādi izaicinājumi, kā ikvienam cilvēkam šajā dzīvē; katram - atšķirīgi, protams, bet kā zināms, bez cīņas nav uzvaras.
Cilvēkam pašam sevi ir jāpieņem. Tas ir ļoti būtiski personības izaugsmei un iekšējam spēkam. Nedrīkst sevi sevi pozicionēt un reprezentēt caur invaliditātes prizmu - “man invaliditāte, man invaliditāte…”. Jā, tā ir daļa no cilvēka, bet ne būtiskākā. Kad pats sevi nepieņemsi, kā var gaidīt, kad citi - sabiedrība, var uzņemties tādu atbildību? Jāsāk ar sevi.
Sieviete, lektore, mentore, “Spēju Kustības” dibinātāja, invaliditātes aktīviste, kafijas un sarkanās krāsas cienītāja, un ticības piemērs - tāda ir Baiba Baikovska, kuru ikdienā blakus uzticīgi pavada gudrs un atjautīgs suns-asistents ar misijiu - Elfa. Abas, lai kur arī dotos - rada smaidu un iedrošina ikvienu raudzīties uz dzīvi kā vērtīgu dāvanu, traucoties cauri izaicinājumiem pretī uzvarai. Baiba pārvietojas ar elektrisko ratiņkrēslu, taču sevis pieņemšana ticībā un līdzcilvēku atbalstā - veidojuši fundamentālu pārliecību par to, ka piedzīvot jēgpilnu dzīvi var ikviens.
Baiba, šī nav pirmā reize, kad dalīsies ar savu stāstu, taču pastāsti kā tu izdzīvo šo laiku, kad ikvienam no mums šajā laikā ir dažādi izaicinājumi un arī piedzīvojumi? Kādi ir tavējie?
Es pašlaik vadu biedrības “Agape Latvija” apakšnozares - “Spēju kustību” un līdzdarbojos organizācijā “Agape Eiropa”. Vadu vieslekcijas Rīgas Stradiņa universitātē un tur, kur tieku uzaicināta kā lektore, semināru vadītāja, eksperte. Viennozīmīgi laiks nav vienkāršs, ir daudzi izaicinājumi, kuriem jātiek pāri, bet svarīgi tajā iegūt ko noderīgu, bagātinošu un pamācošu, turklāt neaizmirstot par sevi kā cilvēku, personību, un savām vajadzībām.
Kāds ir bijis tavs ceļš, kopš esi saņēmusi dzīvē apliecinājumu - piedzīvot dzīvi ar invaliditāti?
Ļoti spilgti atceros, kā mamma jau kopš pusaudža gadiem man stāstīja, ka citi viņai esot teikuši, ka no manis nekas neiznāks, ka mani nav vērts vest uz skolu, lai es tikai paklausītos, ko tur stāsta. Jau pašā sākumā, pēc slimības 1,5 gada vecumā, vecākiem piedāvāja no manis atteikties, jo nekas labs no manis neiznākšot. Taču mani vecāki bija drosmīgi un no manis neatteicās. Par to es viņiem esmu un būšu vienmēr ļoti pateicīga!
Arī skolā daudzi teica, ka es būšu nekas. Īpaši atceros puiku no pamatskolas, kurš smējās par manu izskatu un gaitu, arī par ratiņkrēslu. Viņa dēļ bija dienas, kad es negribēju iet uz skolu. Mācīties man patika, bet izsmieklu bija grūti izturēt, lai gan mājās vecākiem, un laikam arī sev, iestāstīju, ka esmu stipra un tam nav nozīmes. Bet tam bija nozīme. Sajūta, ka es nebūšu nekas, tikai pastiprinājās. Pēc pamatskolas mēs pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā. Pabeidzu vidusskolu, iestājos universitātē. Mācījos labi. Tā es un mani vecāki gribējām pierādīt pasaulei, ka es varu studēt arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ka esmu tāda pati, kā citi. Tomēr sajūta, ka es nebūšu nekas nepazuda. Viens no iemesliem, kādēļ studēju bija, jo es vēlējos šo sajūtu nomākt un pierādīt pasaulei, ka es to varu.
Kā tu pieņēmi to, ka invaliditāte vairs nav atņemama tavas dzīves daļa? Un kā tiki pāri tiem neskaitāmajiem aizvainojumiem, izsmiekliem?
Visplašākajā nozīmē - pieņemt savu invaliditāti, tas nozīmē - pilnībā pieņemt sevi. Pieņemt sevi nozīmē pieņemt arī savas sāpes un tās izsāpēt. Tieši izsāpēšana man ir bijusi svarīgākais, lai pieņemtu savu invaliditāti un iemācītos ar to kvalitatīvi dzīvot. Bet cilvēkam vienam izsāpēt savu atšķirību, savu invaliditāti ir grūti, gandrīz neiespējami. Cilvēkam nepieciešams spēka avots, kas ir īsts un nemainīgs. Cilvēki ir mainīgi. Dievs ir nemainīgs. Tieši Viņš man ir mācījis sevi pieņemt un invaliditāti ieraudzīt kā iespēju, kā iespēju dzīvot svētīgi ne tikai sev, bet arī citiem. Pirms es biju iepazinusi Dievu un kristīgo ticību es mēģināju nevis pieņemt savu invaliditāti, bet būt pieņemta. Darījusi visu, ar tagadējo prātu skatoties, arī muļķības, lai iederētos, jo man šķita, ka tas ir svarīgāk, par savas invaliditātes pieņemšanu nedomāju, domāju par to, ka sāp nepieņemšana un reizēm pat izsmiekls, gribēju dzīvot. Bija posms, kad dzīvot negribēju, jo atšķirība pārāk sāpēja. Kad iepazinu Dievu, kristietību, sākās sevis iepazīšanas un pieņemšanas ceļš, kas patiesībā turpinās vēl joprojām, jo vēl joprojām brīžiem ir lietas, ko es sevi pieņemt nevaru. Bet kopā ar Jēzu es to mācos un mācos pieņemt to, kādu Viņš mani ir radījis, jo Viņš jau zina vislabāk. Tikai ar viņu mans ratiņkrēsls, vadot “Spēju kustību” un vieslekcijas par invaliditāti, ir kļuvis par lielu mikrafonu, jo ir lietas, par kurām runājot cilvēki klausās vairāk, jo man ir personīga invaliditātes pieredze. Arī tas palīdz savas invaliditātes pieņemšanā. Palīdz arī tas, ka manas balss īpatnības nemazina vērtību manis teiktajam, ka cilvēki dažādos veidos, pasākumos, grib dzirdēt - tas ir dziedinoši un reizēm es tam pat nespēju noticēt.
Mans savas invaliditātes pieņemšanas ceļs ir bijis dažāds. Citreiz gludāks. Citreiz kā pa kalniem un lejām. Esmu izgājusi dažādus posmus. Arī, kā es to dēvēju, pārspīlētās neatkarības posmu, kurā es nepieņēmu palīdzību ne no viena. Arī ne no Dieva un ģimenes. Attiecībās ar Dievu mācījos pozitīvo atkarību. Attiecībās ar savu suni - asistentu arī to mācījos. Man tas bija jāmācās, jo ļoti ilgu laiku es savu vērtību balstīju tajā, cik neatkariga esmu. Es sevi salīdzināju, ar citiem cilvēkiem, jā, arī ar citiem cilvēkiem ar invaliditāti, ar to, cik daudz viņi spēj. Bet es jau neredzēju, kas ir aiz neatkarības. Kļuvu tik neatkarīga, ka tas bojāja attiecības ar tuvākajiem - ar ģimeni un draugiem, kuri vēlējās palīdzēt. Bet es palīdzību redzēju kā pazemojumu. Viņi palīdzību redzēja kā mīlestību un līdzdalību viens otra dzīvē. Pilnīga neatkarība noved pie pilnīgas vientulības. Tā ir atziņa, pie kuras es nonācu. Tad man beidzot bija vēlme un atziņa lūgt Dievam, ka es tā negribu, ka gribu, lai mana identitāte ir Viņā nevis palīdzības pieņemšanā vai nepieņemšanā. Un Viņš ir uzticams, mācīja man pieņemt palīdzību, sākumā no Viņa, kas man arī sākumā bija grūti, tad no mana suņa asistenta un tad no civēkiem. Un posmā, kurā esmu tagad cilvēki redz, ka man ir viegli palūgt un pieņemt palīdzību, sevišķi, ja tas vēl otram sagādā prieku un uzlabo mūsu attiecības. Bet mūsu ievainojumi un “tarakāni” tā uzreiz projām neiet, viņiem ir tendence līst atpakaļ, tāpēc savas invaliditātes un sevis pieņemšana ir process, kas turpinās. Un, protams, laikam un personības attīstībai turpinoties kļūst arvien vieglāk cīnīties ar saviem “tarakāniem”, sevišķi, ja mums ir attiecības ar Dievu.
Kāds bija ģimenes atbalsts? Vai bijis kāds, kurš novērsās, nesaprata, nocietināja sirdi pret tevi sākumā, kad uzzināja par invaliditāti un to izaicinājumu spektru, kas jāpiedzīvo, esot tev līdzās)?
Ģimenes atbalsts ir bijis ļoti liels. Viņi pat ir mainījuši savas dzīves, lai varētu man sniegt iespēju mācīties un studēt. Nē, no ģimenes no manis neviens nekad nav novērsies, Un paldies Dievam par to, jo es domāju, ka tam ir bijusi liela nozīmē, lai es varētu veidoties tāda, kāda es esmu tagad. Ģimenes atbalsts reizēm ir bijis pat pārāk liels, reizēm esmu saskārusies arī ar pārāprūpi, bet ne pārāk daudz, jo tomēr ir izdevies veidot patstāvīgu dzīvi un ģimenes loceklis, kas uzsvēra pāraprūpi, tagad priecājas par patstāvīgu dzīvi, kāda man ir tagad.
Kāds ir bijis tavs ceļš - iegūstot izglītību? Kā tu nolēmi studēt un kāpēc?
Izglītības iegūšana man sākās dzīvojot ārpus Rīgas, laukos. Kad man bija jāsāk iet sākumskolā, vecāki zināja, ka man ir jāiegūst laba izglītība, lai varētu nākotnē dzīvot arī bez viņiem, kad viņu vairs nebūs. Pēc sākumskolas arī pamatskolā mācījos blakus pagasta skolā, jo tā bija visa vienā stāvā un līdz ar to tas bija iespējams. Savukārt, pēc pamatskolas, mēs ģimenē zinājām, ka mums ir jāpārceļas dzīvot uz Rīgu, jo tajā laikā un diemžēl arī vēl joprojām Rīgā cilvēkiem ar invaliditāti izglītības un darba iespējas ir plašākas. Pārceļoties uz Rīgu, studēju Rīgas Stradiņa universitātē. Universitātē saskāros ar daudz mazāk stereotipiem kā sākumskolā un pamatskolā, kur tomēr nācās saskarties ar dažādiem viedokļiem par to, kādēļ es mācos, ja man tāpat nākotnes nebūs. Ar šiem stereotipiem gan vairāk saskāros no skolēnu puses, ne skolotāju, jo man bija arī ļoti labas sekmes. Vēlāk augstkolā jau vairāk tika novērtēts tas, ko spēju izdarīt intelektuāli, īpaši, kad biju devusies Erasmus programmā studēt uz Norvēģiju, Oslo universitāti.
Kādu izglītību tu ieguvi?
Sākumā ieguvu bakalaura grādu politikas zinātnē - starptautiskajās attiecībās, tad maģistra grādu informācijas un komunikācijas zinātnē, tad studēju doktorantūrā.
Ar kādām grūtībām bija jāsaskarās studiju procesā? Vai tu meklēji rast pati risinājumus vai vērsies pēc palīdzības?
Studiju procesā nebija grūtību, jo man tika sniegts pietiekošs atbalsts, kursa biedru un pasniedzēju attieksme bija ļoti laba un pieņemoša, sevišķi pēc pirmā pusgada redzot sekmes un spēju studēt. Arī atrodoties Norvēģijā saņēmu atbalstu no kursabiedriem, ar kuriem tur kopā biju devusies un finansiālu atbalstu no Erasmus programmas, lai kompensētu, piemēram, pielāgotu kopmītņu nepieciešamību. Atrodoties Latvijā arī vecāki sniedza visu nepieciešamo atbalstu.
Kā vērtējat šobrīd esošo izglītības sistēmu, atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti studiju procesā?
Lai runātu par studiju augstskolā posmu cilvēkiem ar invaliditāti, sākumā ir jāskatās uz sākumskolas, pamatskolas, vidusskolas posmiem. Diemžēl runājot par atbalstu šajos posmos mums ir liela atšķirība starp cilvēku ar invaliditāti iespējām iegūt izglītību Rīgā un lauku reģionos. Lauku reģionos šīs iespējas un līdz ar to atbalsts ir daudz mazāki. Runājot ar vecākiem ar bērniem ar invaliditāti, kuri dzīvo lauku reģionos, diemžēl nākas saprast, ka nekas daudz kopš mana mācību laika nav mainījies. Atceros, ka vienīgā reize, kad mēs meklējām atbalstu, lai vecāki varētu mani izvadāt uz skolu, mums piešķīra 20 latus ar piebildi, ka tas ir degvielai visam mācību gadam. Lai gan valstī birokrātiski viss it kā ir sakārtots, realājā dzīvē diemžēl nekas nav daudz mainījies. To apliecināja arī viena ģimene ar bērnu ar invaliditāti Cēsīs, kuri bija atnākuši uz sarunu festivālu “Lampa” šovasar. Atbalsta trūkums šajā posmā skaidro arī nelielo skaitu cilvēku ar invaliditāti, kuri studē un pabeidz augstskolas. Pašā augstskolā, vismaz Rīgas Stradiņa universitātē, kurā es pati studēju, personāls, centās sniegt atbalstu un ir arī izstrādātas pieejamības cilvēkiem ar invaliditāti vadlīnijas. Šadas vadlīnijas ir izsrādātas arī Labklājības ministrijā un tās ir attiecināmas uz visām augstskolām Latvijā. Apgrūtinājumu tam, lai augstskola varētu sniegt atbalstu cilvēkam ar invaliditāti, rada tas, ka pašam cilvēkam ar invaliditāti ir jāvēršas pie augstskolas, ja viņam šis atbalsts ir nepieciešams, bet ne vienmēr cilvēki ar invaliditāti pēc atbalsta vēršas, pat ja tas būtu nepieciešams un atvieglotu studiju procesu, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem var būt grūti pieņemt palīdzību, ir kauns vai arī viņiem palīdzība tiešām nav nepieciešama.
Kas ir mainījies dzīvē, kad tagad esi ieguvusi augstāko izglītību?
Izglītības iegūšana noteikti ir attīstījusi manu personību, domāšanu un šajā dzīves posmā ļauj pasniegt lekcijas un nodot savas zināšanas un pieredzi tālāk. Arī pašā sākumā, ņemot vērā to, ka mana slimība ietekmēja arī manu nervu sistēmu un domāšanu, tieši izglītība, sākot jau ar manas mammas zināšanām, ka man bērnībā ir jāattīsta sīkā motorika, kas pozitīvi ietekmē domāšanu, bija noteicošais faktors, lai pēc vidusskolas varētu turpināt studijas augstskolā un tālāk.
Savukārt, ja runājam par nodarbinātību. Izglītība ir, spējas ir, bet kā tikt pie darba? Kāda tavuprāt ir darba tirgus pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti?
Es pati nekad neesmu meklējusi darba iespējas, tās vienmēr ir atradušas mani - mani uzaicināja strādāt biedrībā “Agape Latvija”, kuras daļa tagad ir “Spēju kustība” un augstskolā sāku pasniegt studējot doktorantūrā. Un viss pārējais ir nācis klāt, esot invaliditātes aktīvistei. Līdz ar to pati pēc savas pieredzes es par darba tirgus pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti nevaru spriest. Bet, ņemot vērā vairāku manu draugu pieredzes, nākas spriest, ka diemžēl stereotipu dēļ, pagaidām darba tirgū cilvēki ar invaliditāti kā vērtīgs darba spēks vēl nav pilnīgi novērtēti. Vairākiem maniem draugiem, kuriem ir invaliditāti ir bijušas ilgstošas grūtības atrast darba vietu un diemžēl ir vēl tādi, kuri pastāvīgi saskaras ar noraidījumu. Ir, protams, arī tādi, kuri ir sekmīgi iekļāvušies darba tirgū un realizē sevi. Bet, manuprāt, šai pieejamībai vajadzētu būt labākai. Manuprāt, elastība pielāgojoties cilvēka spējām un vajadzībām būtu ieguvums darba tirgum Latvijā, tādejādi iegūstot vēl neapgūtu un kvalitatīvu darba spēku. Bet arī runājot, par šo tēmu ir jāņem vērā arī cilvēku ar invaliditāti dažādība tās dažādajos aspektos - gan spējās darīt dažādus darbus, gan vēlmē strādāt un realizēties.
Kā tu vērtē - kā izglītības iegūšana var veicināt cilvēka ar invaliditāti karjeras izaugsmi?
Tas atkarīgs no tā, kādas izglītības iegūšanu un cilvēkiem ar kāda veida invaliditāti, jo atbildes var atšķirties un visdrīzāk atšķirsies, jo atkal jau man ir pažistami cilvēki ar invaliditāti, kuriem izglītība ir sekmējusi karjeras izaugsmi, bet man ir pazīstami arī cilvēki ar invsliditāti, kuri ir mācījušies neskaitāmās skolās, lai tikai nav jābūt mājās bezdarbībā un nav spējuši iegūt darbu, kurā sevi realizēt.
Kādu iedrošinājumu tu dotu cilvēkiem ar invaliditāti - uzdrošināties studēt un būvēt savu karjeru (dzīvi kopumā)?
Es teiktu, ka šeit iedrošinājums vēl vairāk ir nepieciešams cilvēku ar invaliditāti vecākiem, kuri nereti vēlas pārāk sargāt savus bērnus, pat ja viņi jau ir pieauguši, un saprotamu baiļu par viņu bērniem dēļ nelaist patstāvībā, kas sevī var ietvert studijas un karjeru.
Savukārt, pašiem cilvēkiem ar invaliditāti es ieteiktu sākt ar sevi, ielūkoties sevī, reflektēt un tiekties sākumā uz savas personības izaugsmi, pieņemt un saprast atšķirības, izvērtēt to, kam tic, ko jūt, ko vēlas no dzīves. Un tikai tad, ja tās ir studijas un, ja tas ir iespējams, doties tam pretī, bet saprast, ka tai nav jābūt noteikti tikai augstkolai, ka tā var būt arī arodskola vai kāda cita mācību iestāde, kur cilvēks var iegūt zināšanas.
Aktīva, aizrautīga, poētiska un reizē arī azartiska piedzīvojumu un pieredzes meklētāja, ar pētniecisko un analītisko prātu, kura spēj un paspēj visu, pie kā tiecas - tā ir Karīna Šterna, rakstniece un pētniece, kas uzskata, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām nebūtu risinājuma; ja tā nav, tad esam pie nepareizā avota. To kā piedzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību - retu anomāliju, nekļūt par žēluma upuri un īstenot savus sapņus, studēt, strādāt un pāri visam palikt par cilvēcīgu cilvēku, stāsta Karīna.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Karīn, pastāsti par savām šī brīža gaitām, un kāda ir - Karīna Šterna šobrīd?
Jau vairāk kā gadu strādāju pētījumu aģentūrā, esmu viena no pētījumu vadītājas asistentēm. Darbi ir dažādi, sākot ar projektam nepieciešamo materiālu sagatavošanu un beidzot ar kvalitātes pārbaudes procesieFm, bet galvenokārt viss fokusējas komunikācijā ar cilvēkiem. Papildu tam piestrādāju darbā, kas manā azotē ir jau kopš studiju laikiem, proti, reklāmu veidošana un darbs ar sociālajiem tīkliem. Kopumā iznāk tāda balansēšana starp radošo un konstruktīvo, kas savā būtībā un dvēselē es, šķiet, arī esmu. Tad, protams, vēl nelaižu garām nevienu izdevību pieteikties kādos kursos. Tūlīt smaidīšu līdz ausīm, jo tikšu pie sertifikāta no nodarbību un lekciju cikla “Maizi vai grāmatu”, kuriem veltīju sevi visu vasaru. Mana mamma un draugi jau smejas, ka esmu vampīrs, kas neguļ, jo normāls cilvēks nevar taču vienlaikus tik daudz ko darīt un paspēt, bet redz, ka var. Man vienmēr patikusi aktivitāte, būšana skrējienā. Un patiesībā visa atslēga slēpjas plānošanā, jo es tomēr godīgi atzīstos, ka, neskatoties uz šķietami nebeidzamajiem darbiem un pienākumu gūzmas, man tiešām pietiek arī laiks draugiem, biežiem un bezrūpīgiem Netflix vakariem, rakstīšanai un lasīšanai.
Pastāsti - kāda ir tava pieredze attiecībā uz invaliditāti.
Piedzimu ar plaukstu un pēdu anomālijām. Roku ziņā man nekad nav bijis disbalanss. Ar kājām nedaudz citādāk. Sākumā ārsti vispār nelika cerības uz to, ka varētu sākt staigāt, bet sāku to darīt kā visi citi, pēc viena gada vecuma. Jā, mamma stāstīja, sākumā bija braukāšana pie ārstiem, bet tas tad arī notika tikai pirmos gadus, kurus es pat neatceros. Vēlāk ārsta kabinetos uzturējos reti, arī no biežajām slimotājām nekad neesmu bijusi. Un pat tad, ja kādu reizi gribējās pietēlot un paslimot, lai neietu uz skolu, mamma nebija pārāk pakļāvīga šādām iegribām. Dzīvojām kādus trīs – trīs ar pus kilometrus no skolas, un tad atceros, pat aukstajās ziemas dienās, kad teorētiski pat tika ļauts nenākt uz skolu lielo mīnusu dēļ, es ar māsām un brāli tāpat satuntuļojošies desmit kārtās bridām pa kupenām, vēl neizšķūrētiem ceļiem, lai mācītos. Retu reizi, protams, tas šķita ļauni no mammas puses, jo manas draudzenes tādās dienās palika mājās, bet tagad atskatoties, es pat tā kā vienmēr pasmaidu un klusi nočukstu sev, cik labi, ka mana mamma bija tieši tik nelokāma. Tas ļoti rūda raksturu, man šķiet. Varbūt citādākā attieksmē es būtu izaugusi par čīkstulīgu ņuņņu. Kas attiecas uz manām anomālijām, tas nekad tā īsti nav traucējis, vismaz ne praktiskā kontekstā. Tas arī nav tik pamanāmi.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Tas ir veiksmes stāsts - vai izcīnīts ceļš uz sevis pieņemšanu?
Es zinu ļoti daudz pieredzes stāstus par ņirgāšanos, nepieņemšanu, nespēju iejusties skolā, bet tas par laimi nav mans stāsts, man šādu problēmu nebija, par ko es tiešām no visas sirds esmu pateicīga. Man vienmēr bija sajūta, ka mani mīl. Neviens neizturējās kā pret citādo, un es arī tāda nekad nejutos līdz zināmam brīdim. Tā nejušanās savā ādā man sākās pusaudžu gados. Kad jau tā no visām pusēm nāk stress, par visu ir apjukums, pārliecības trūkums un bailes, tad, protams, man arī šai laikā radās nebeidzamie jautājumi par sevi kā fizisku būtni: Kāpēc? Kāpēc tieši es esmu šāda? Bet tas nebija tāpēc, ka kāds būtu ko pateicis, tā vienkārši bija cīņa man pašai ar sevi un savu prātu. Es sāku pārāk ļoti salīdzināt sevi ar citiem. Bieži dusmojos, ka esmu tāda un šitāda, bet tai pašā laikā mans dvīņu brālis piedzimis kā visi citi. Arī māsām un abiem vecākajiem brāļiem nav nekā tāda, kā man. Arī rados un paziņu lokā nekā. Tas šķita negodīgi. Visiem paveicies, tikai ne man. Kāpēc es? Šis jautājums kļuva kā mantra pamostoties un dodoties gulēt. Un tad tās biežās asaras par visu un neko. Jā, atceros, vienu periodu tiešām bija grūti. Grūti pašai ar sevi. Ar to, ka nav atbilžu, kāpēc Visums strādā tā, kā strādā. Tu vari mēģināt iestāstīt sev, ka esi stiprs un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, tomēr vienā dienā tu vari arī sabrukt. Un man tā sabrukšana ik pa laikam nāca šo atbilžu neesamības dēļ. Ģimenē nekad neviens man arī nestāstīja un neskaidroja, kāpēc ar mani tā ir noticis. Es arī nekad nejautāju. Tas nebija tā pieņemts. Neesmu arī droša, ka kāds būtu mācējis paskaidrot. Vidusskolā pati sāku meklēt informāciju, lasīju, skatījos, sapratu, ka neesmu vienīgā ar šādu “problēmu”. Vienkārši populācijā esmu aptuveni 1 no 100 000. Tātad pasaulē ir vēl man līdzīgie, pietam diezgan daudz. (smejas) Un tā apziņa, ka tomēr izrādās – bet re, Karīn, ne tu vienīgā – man patiesībā sāka likt justies labāk, lai arī cik jocīgi kopējā kontekstā tas varbūt pašlaik izklausītos. Tad kaut kā arī tie jautājumi pārstāja rasties, un es vienkārši beidzu pati sevi grauzt. Sāku iemīlēt to, kas esmu. Galu galā - ja citi to spēj, kāpēc es pati to nevarētu? Neteiktu, ka man tas būtu pilnībā izdevies, bet es uz to eju. Tas vienkārši ir darbs ar sevi. Man vienmēr licies svarīgi atbalstīt, nevis noniecināt sevi, jo ne jau kādam citam, bet galvenokārt man pašai ar sevi būs jāsadzīvo visu mūžu. Bet šāda domāšana nerodas vienas dienas laikā. Tas, protams, nāk tikai ar laiku. Bieži vien jau vieglāk izstāstīt, kā vajadzētu, nekā to praktizēt. Nav tā, ka man visu sanāktu sev vienmēr tik labi ieskaidrot. Protams, ka nav, bet es tiešām ļoti cenšos koncentrēties uz “kailo abstrakciju” par to, kas esmu. Tas izslēdz veidolu un tuvina būtībai, radot kontekstu, nevis kompleksu.
Kāds bija ģimenes atbalsts? Vai bijis kāds, kurš novērsās, nesaprata, nocietināja sirdi pret tevi sākumā un varbūt vēlāk?
Uzaugu kuplā ģimenē ar stingriem vecākiem. Ar mammu, kas sadod pa biksēm pie pirmās pretī runāšanas vai blēņām skolā, ko man ļoti, atzīstos, patika darīt. Nebiju tas klusākais un kautrīgākais bērns. Biju tāds rebel (tulk.ang.val. - dumpinieciska). Kā brāļus un māsas, tā mani – mūs visus dresēja pēc vienas mērauklas. Tieši tāda, kāda esmu pašlaik savā personībā, kas man tīri labi patīk, tas ir tikai pateicoties tam, ka mani neviens nelika kārbiņā ar uzrakstu “īpaša pieeja”. Jāsaka, nav jau arī bijusi praktiska nepieciešamība šādā kārbiņā sēdēt, lai gan dažreiz varbūt pat gribējās. Es visu varu izdarīt. To pašu, ko cilvēki, kuriem nav šādas displāzijas rokām un kājām. Jā, vienīgi augstpapēžu kurpēs es nevarētu iekāpt un uzvilkt pirkstaiņus. (smejas) Jautājums, vai man to maz vajag? Man viens draugs smējās, ka būtībā mēs visi cilvēki esam šķībi un greizi, un kas no tā? Mēs tomēr dzīvojam laikmetā ar tik lielu piedāvājumu un iespējām… Neuzvilksi rokās pirkstaiņus, uzvilksi dūraiņus! Man patīk domāt, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām nebūtu risinājuma. Ja nav risinājuma, drīzāk stāvi pie nepareizā avota.
Pastāsti, kāds ir bijis tavs ceļš - iegūstot izglītību? Kā nolēmi studēt un kāpēc?
Kad biju maza, mammai vispār nāca piedāvājumi likt mani kaut kādās īpašās skolās, lai tiktu nodrošinātas rehabilitēšanās iespējas un kaut kas tamlīdzīgs. Neviens jau arī nezināja, kā labāk rīkoties, kā es spēšu pielāgoties, kas īsti notiks vai kaut kas progresēs vai nē. Vislielākā sāpe jau ir tajā, ka ārsti neredz to, ko redz un jūt mammas. Es domāju, jebkuru mammu gadījumā, kad piedzimst īpašāks bērns. Šeit ir runa par diviem jēdzieniem – atlaišanu un atbrīvošanos. Un, manuprāt, mana mamma labi zināja atšķirību. Var jau aizsūtīt tālu prom no mājām, no brāļiem un māsām, tādā veidā iespējams atvieglojot dzīvi gan ģimenei, gan man, bet var arī atstāt un ļauties plūdumam un izaicinājumiem šeit pat. Mamma izvēlējās atlaišanu un to, ka notiks tas, kā ir jānotiek. Tas ir, es iešu uz skolu un pati cīnīšos par savu vietu tajā. Mamma stingri palika pie sava, ka es mācīšos turpat, kur brālis – vietējā ciemata skolā un punkts, nekādu īpašo skolu. Es priecājos, ka mamma tā izlēma, lai gan joprojām manā acu priekšā ir tie kārdinošie bukleti ar baseiniem, bumbām un ko tik vēl ne. Man pašai toreiz tas šķita kā aicinājums uz paradīzi. Bet es nesūdzos, jebkurā gadījumā viss notika tikai par labu man. Man ļoti paveicās ar skolu un klasesbiedriem. Mācījos kopā ar brāli vienā klasē deviņus gadus. Vēlāk mūsu ceļi šķīrās, kad es aizgāju uz pilsētas vidusskolu, bet viņš uz tehnikumu. Kā pamatskolā, tā arī vidusskolā biju teicamniece. Braukāju uz konkursiem, olimpiādēm. Es jutu, ka skolotāji vienmēr tic manām spējām vairāk nekā es pati. Vidusskolas pēdējos gados, atzīstos, sāku palaisties, jo pirmie randiņi, pirmās mīlestības, citas prioritātes. Tad arī pēkšņi apjuku, ko pēc tam? Ko tālāk? Ko es īsti gribu? Mēģināju “atrast sevi”. Meklēju skolas, programmas, kurās varētu iestāsties, un tā kaut kā arī nonācu līdz Rīgas Stradiņa universitātei. Dažreiz to vienkārši iekšēji jūt, kur vajag doties un ko darīt. Un es to jutu, kolīdz iegāju Stradiņa telpās.
Foto- Karīnas Šternas personīgais arhīvs
Kādu izglītību ieguvi?
Esmu multimediju komunikācijas absolvente. Man ir akadēmiskais sociālo zinātņu grāds komunikācijas zinātnē. Es zinu, ka ar to nepietiek. Esmu jau prātojusi par tālākajām karjeras iespējām, bet pašlaik gan ļaujos klusēšanas principam. Jo mazāk cilvēku zina – jo lielāka iespēja, ka izdosies.
Vai saskāries ar grūtībām studiju procesā?
Man lielākās grūtības bija atrast balansu starp privāto un skolas dzīvi. Likās, ka darbu ir pārspīlēti daudz. Stress bija liels un negulētas naktis kļuva par ikdienu, bet es ātri adaptējos jaunai videi. Pie visa pierod un pielāgojas. Tas ir tāpat kā mācīties deviņus gadus kopā ar brāli vienā klasē. Tas bija grūti un reizē viegli. Tas ir tāds pretstata jautājums par visu šai dzīvē. Kur ir grūtības, turpat blakus noteikti ir arī kāda viegla “debesmanna”. Viss arī atkarīgs no kuras puses skatās. Tas arī ir jautājums par uztveri.
Kā tu vērtē šobrīd esošo izglītības sistēmu, atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti studiju procesā?
Atbalsts, manuprāt, ir ļoti liels. Galvenais, lai cilvēkā pašā ir darītājs. Man varbūt uz šo arī ir nedaudz netipiskāks skatījums, jo es nekad neesmu gājusi uz skolām vai darba intervijām, domājot, ka teorētiski man ir invaliditāte un jautājusi sev, kas nu tagad būs? Es eju ar domu, ka neviens to nepamanīs, ja pati to necentrēšu. Un to es arī parasti daru. Es par to nerunāju un nesaku. Ja es tā darītu, par ko tas liecinātu? To, ka man vajadzīga īpašā kārbiņa? Bet man nav. Tas pats arī attiecas iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem. Es neiepazīstos, stāstot, ka esmu piedzimusi tāda un šitāda. Ar to nevar aplipināt. Man neviens nav jābrīdina. Ja man pajautā, tad es arī pastāstu un iedziļinos. Tas nav pasaules noslēpums un esmu jau pārdzīvojusi tos laikus, kad man par to būtu grūti runāt. Ikdienā es par to vispār pat nedomāju.
Kādu ietekmi uz tavu dzīvi ir atstājusi - izglītības iegūšana?
Tas mani ir pilnveidojis. Kaut arī nenoliegšu, ka multimediju programma ir saucamais “viss un nekas”, tomēr tas iedod kaut kādu stabilu kopējo pamatu. Manuprāt, no jeb kā var paņemt kaut ko, ja vien ņēmējs zina, ar kādu instrumentu to “zupu” ēst. Studiju laiks man ir iemācījis arī izteikties. Un, protams, kontakti. Jauni cilvēki. Daži studiju laikā iepazītie cilvēki joprojām man ir tuvi draugi, un pasniedzēji dažreiz laiko manas feisbuka bildes. Nu, ziniet, vispār ir patīkami.
Kāda tavuprāt ir darba tirgus pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti?
Domāju, ka piedāvājums ir. Nav jau arī svarīgi, vai “cilvēks” vai “cilvēks ar invaliditāti”. Abos gadījumos pirmām kārtām ir cilvēks. Un ja šis cilvēks ir gatavs darīt, tad es ticu, ka ar to pietiek un pieejamības jautājumos nevajadzētu būt problēmām. Ir jāmeklē iespējas un caurumiņi, kuros sevi ielikt kā ielāpu. Un to caurumiņu patiesībā ir ļoti daudz. Esmu ievērojusi, ka nereti cilvēkiem ar invaliditāti pašiem patīk fokusēties nevis uz sociālo, bet medicīnisko aspektu, sevi nostādot kā slimību. Daudziem patīk upura loma. Un ja šāds upuris aiziet uz darba interviju, tad ir tikai loģiski, ka nereti darba devējs nobīstas un nezina, ko darīt. Viņš sāk savā prātā domāt, vai viņam vispār ir šī īpašā kārbiņa, kurā atnācējs pats sevi ir ielicis. Tā nevajag darīt. Es saprotu, ka katrs cilvēka ar invaliditāti gadījums ir īpašs un tomēr neatkarīgi no tā, prioritāri sevi ir jāvirza kā vērtību, jāsaprot pašam, kas ir tas, ko es varu. Jāpasniedz sevi kā darītāju. Attiecīgi tikai pēc tam seko tas, ko nevaru. Un tad tiek meklēti abpusēji veiksmīgi risinājumi. Šeit gan arī ir dažādas puses, no kurām skatīties. Atkal, ja tas ir jautājums par vides pieejamību, tad saprotams, ka cilvēka ar invaliditāti, piemēram, cilvēka ratiņkrēslā uzdevums nav pielāgoties apkārtējai videi, lai iekļautos. Ja šis cilvēks nevar iekļūt kādā telpā tāpēc, ka tur ir vairāki pakāpieni, vainīgs ir nevis šis cilvēks, bet trepes. Un tad tas ir ļoti svarīgs jautājums par pieejamību. Lēnām, bet viss tomēr mainās uz pozitīvo pusi, man šķiet, kaut vai ja skatās tīri salīdzinoši, kā bija pirms gadiem un kā ir tagad. Darba tirgū šis aspekts tiek ņemts vērā un iespējas meklētas. Mani ļoti iepriecināja 2019.gada ziņa par RB Cafe atklāšanu, tādējādi intergrējot cilvēkus ar invaliditāti darba tirgū. Lai labas lietas notiktu, ir vienkārši vajadzīgi vairāk šādi pozitīvie piemēri, jo piemērs rada piemēru. Tas pats attiecas arī uz medijiem. Jo lielāka kvalitāte būs tajā, kā šīs tēmas tiek atspoguļotas, jo uz lielākām un pozitīvākām pārmaiņām varam cerēt. Studiju laikā veicu interesantu pētījumu par invaliditātes atspoguļojumu paralimpisko spēļu kontekstā, kurā atklāju, kā mediji īsteno stereotipus. Tas ir, visbiežāk sastopamais “supercrip” attēlojums, veicinot uzskatus, ka cilvēks ar invaliditāti ir kaut kāda pārcilvēciska būtne. Varu pastāstīt piemēru. Žurnālists saka: “Ak, tik fantastiski… Jūs esat akls, bet varat noskriet šo maratonu. Vai nebija grūti?”, uz ko sportists atbild, ka ar viņa kājām viss ir kārtībā, problēma ir viņa redzē. Nu, lūk. Un šādu piemēru mediju vidē tiešām ir daudz. Un ja šāda apbrīna tiek kultivēta, tad nav ko brīnīties, ka cilvēkiem ar invaliditāti tiek piešķirta kaut kāda īpašā attieksme un nereti viņi paši arī to sagaida. Tāpēc arī par sevi runājot, es nezināju, vai šai intervijai piekrist. Ne tikai tāpēc, ka man nav īpašās pieredzes par cīņu un iekļaušanās mēģinājumiem, bet arī tāpēc, ka es neuzskatu, ka man jākalpo kā kaut kam, ko vajadzētu apbrīnot. Esmu pavisam parasta meitene.
Kāda ir tava pieredze strādājot darba tirgū?
Pamatdarbs, kurā pašlaik strādāju, ir mana pirmā pilnas slodzes darba vieta. Nokļuvu šeit uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas. Pēc izlaiduma atļāvos vēl divus mēnešus atpūsties, vasaras beigās aktīvi sākot skatīties sludinājumus un meklējot iespējas. Tā kaut kā arī nonācu līdz vietai, kurā pašlaik atrodos. Aizgāju uz interviju, tās pašas dienas laikā man piezvanīja un teica, ka esmu pieņemta. Pieredze tikai tā labākā.
Kādi šobrīd tavā dzīvē ir aktuālākie izaicinājumi, strādājot jomā, kurā šobrīd esi?
Es drīzāk domāju, kas attiecas uz mani, es biežāk saskaros ar izaicinājumiem personīgajā līmenī. Kāpēc es daru tieši šo? Vai tas ir tas, ko man vajadzētu? Ko pēc tam? Kur ir nākamais pakāpiens? Kas tālāk? Šķiet, es esmu tādos nepārtrauktos sevis meklējumos, kas ir tas, ko tieši savā dzīvē vēlos darīt, kur būt. Man patīk pašreizējie darbi, kuros esmu un ko daru, bet man nepatīk doma par to, ka tas arī varētu būt viss. Es savu dzīvi dalu tādos mazos mērķīšos. Es tieku līdz kaut kam vienam un tad man ir nepieciešams iet tālāk. Ja tālāk nekā nav, tad es sāku šaustīt sevi ar eksistenciāliem jautājumiem par dzīves jēgu. Man nepatīk komforts, lai arī cik savādi tas izklausītos. Man nepatīk miers un sajūta, ka sēžu zīda palagos, viss ir labi, man ar to pietiek. Man gribas būt drošai, ka par šo zīda palagu tālāk ir vēl kaut kas labāks. Man patīk tā bezgalības sajūta, ka ir vēl kaut kas un vēl kaut kas.
Kā tu vērtē - kā izglītības iegūšana var veicināt cilvēka ar invaliditāti karjeras izaugsmi?
Izglītība nostiprina cilvēku. Es pat teiktu, izveido cilvēku. Jo vairāk cilvēks mācās, jo pašpietiekamāks viņš kļūst. Un jo lielāka pašpietiekamība, jo lielāka mīlestība pašam pret sevi. Un kad cilvēks mīl sevi, arī apkārtējie viņu grib mīlēt un būt viņa tuvumā.
Kā tu iedrošinātu cilvēku ar invaliditāti - uzdrošināties studēt un būvēt savu karjeru, dzīvi kopumā?
Esiet darītāji, nevis cietēji! Tik vienkārši. Manā pieredzē tiešām ir gadījies redzēt un sastapt daudzus tādus cilvēkus, kas savu invaliditāti nes kā karogu, lepojas un gaida, kad viņiem par to kaut ko iedos. Tā, it kā invaliditāte būtu viņu pievienotā vērtība, lai kaut ko sarunātu, iegūtu, izspiestu, lai dabūtu kādu atlaidīti un žēlošanu. Es nerunāju par visiem, visi nav tādi, es zinu, bet tomēr joprojām liela daļa. Cilvēkiem ir jāmācās, jāmeklē iespējas pilnveidoties, neko negaidot no zila gaisa. Man šķiet, lielākā problēma varētu būt arī tā, ka pašam grūti sev ieskaidrot, ka tu vari, tu māki, tev sanāks. Ir vienkārši jāmēģina atmosties garīgi, aptvert iespējas, novērtēt savu individualitāti, piešķirot tai efektu, nevis defektu, un tad jau viss notiks.
0
